Es esmu iegādājies siera rīvi. Skajā atradu tādu pašu metāla rīvi, kādu lietoju līdz šim. Un, par ar vienu sūku detaļu vairāk, ķepiņu apakšā, ko var atbalstīt pret kaut kādu virsmu. Gribēju teikt, ka cēzara mērci es nevaru uztaisīt, jo man nav ķiploku spiedes, bet patiesībā tādēļ, ka man nav blendera. Un, lai arī man ir vakumkorķis, man joprojām nav cepamās lāpstiņas, sietiņa, kartupeļu stampas, mīklas ruļļa (ir toties no etiķetēm notīrīta pudele), deserta dakšiņu, mazo šķīvīšu (kuru arī nebūs, kamēr es tādus neatradīšu kādā krāmu tirdziņā), un vēl daudz visādu sadzīviski mazsvarīgu lietu.

Un tikko pie durvīm pieklauvēja māsa Ironija. Sapirku es zivju konservus. Nav pirmā reize. Tuncis, ķilavas un, tāds lielisks izstrādājums, kā šprotu pastēte. Ir tāds guilty pleasure. Un ko tu domājies, man mājās nav konservu attaisāmā. Es pat konservētus tomātus jau esmu lietojis, un biju aizmirsis, ka tāds priekšmets kā konservu attaisāmais dabā vispār eksistē. Un, še tev, šprotu pastēte. Nē, nu, liels puika, bez lielas piepūles attaisīju to bundžu ar nazi. Kas liek domāt, ka arī konservu attaisāmais ir pārvērtēts, ja tev ir viens liels, gruntīgs nazis, ko nevar nolauzt.