| "It’s like unlocking some hidden archive of your brain that you didn’t even realize existed. For me, it wasn’t just about revisiting memories—it was almost like I was reliving them, fully immersed in the moment with all the emotions, details, and sensations. It felt so real, like I could walk around inside the memory and view it from different angles. Some moments I hadn’t thought about in years came flooding back, and it was wild how vivid they were.
What really got me was the emotional clarity. I wasn’t just remembering events; I was dissecting them, understanding them in ways I never had before. It felt like I could finally make sense of things that had been buried in my subconscious."
Ja neņem vērā potenciālos riskus, un es te nedomāju uzraušanos uz sliktām atmiņām un emocionālo diskomfortu, bet reālu iespēju nodarīt sev pāri līdz pat riskam nomirt, šī izklausās pēc iespaidīgas pieredzes. Pie visiem zināšanu caurumiem, ko pat zinātnieki šobrīd nevar aizpildīt, es pieturos pie pārliecības, ka viss kas mēs esam, atrodas mūsu smadzenēs, un iespēja tik klātesoši piedzīvot pagātnes notikumus, tikai pastiprina manu pārliecību. Cita starpā šis atsaucas uz teoriju, ka laiks vispār ir mūsu uztveres produkts. Interesanti, vai tad kad šis no tautas folkloras kļūs par zinātniskiem pētījumiem, pieņemot, ka tās brīdis pienāks, vai tas mūs novedīs pie ciniskākas vai labākas sabiedrības? Cita starpā, vai pret šo nebūs kaut kāda emocionāla pretestība? Jau tagad ir diezgan plašas iespējas sevi izšrinkot un izskaidrot līdz riebumam, bet tas ne obligāti nozīmē, ka cilvēkiem nepatīk pabarot savus destruktīvos paternus pat ar visām zināšanām par tiem.
Atbildes uz jautājumiem, kur es šo atradu, nebūs. Internets ir pilns ar padomiem, kā visstulbāk nomirt, un mana palīdzība šeit nav nepieciešama. Mēs esam tā aizeksperimentējušies, ka netīšām pat esam atraduši veidus, kā trigerēt procesus, kas liek organismam sevi apēst no iekšas. |