| |
| Izlasīju rakstu par nikotīnu, kas, protams, skāra veselu virkni demonizētu substanču, ieskaitot alkoholu. Ir vesela virkne stulbību un pretnostatījumu, kas man nāk prātā šajā sakarā.
Vienkāršākais no jautājumiem ir aizliegums veikt zinātniskus pētījumus. Es esmu gatavs nobērt veselu virkni vārdu, kas apzīmē šaurpierību, ja kāds uzskata, ka ir kaut kādi pētījumi, kurus vajadzētu aizliegt. Es nezuskatu, ka zinātne mūs apber tikai ar neapstrīdām patiesībām, bet diskusija par zinātnikso pētījumu rezultātiem vispār neuzliek nekādus pienākumus kaut ko atļaut vai aizliegt. Izņemot, protams, pēkšņu vajadzību iedziļināties. Bet arī vajadzība iedziļināties nav tik obligāta, kā morālā panika par to. Nav jau tā, ka visi smārfonu lietotāji ir labi informēti, kā strādā viņu salīdzinoši jaunais hi-end čips, kas ir viņu telefonā. Ja tu esi kādā amatā, kurā ir jāpieņem kādi lēmumi, piemēram, politiķis, tad tava nevēlēšanās iedziļināties savukārt jau varētu būt pat amorāla.
Nākamā lieta jau ir nedaudz tricky - substanču lietošana medicīniskos nolūkos. On the surface tas izklausās salīdzinoši vienkārši. Tai pat laikā nākas atgriezties pie pirmā punkta, ka arī zinātne nav atbrīvota no maldiem. Tas ir tas pirmais pretnostatījums, ka zinātnei ir visas pareizās atbildes, un viss nezinātniskais ir maldi. Un es te neiešu sazvērestības teorijās, ka mums nebūt jāuzticās ārstiem, zinātniekiem un institūcijām kopumā. Pieņemt, ka nav universālas patiesības, un lietas mainīsies, nav tas pats, ka neuzticēšanās. Bet tas ir viens no sabiedrības gļukiem, ka viens apgāzts zinātnisks fakts var kļūt par dzirksteli veselam sazvērestību teoriju ugunsgrēkam.
Un tagad saliekot šīs lietas kopā, ka cilvēkiem ir nosliece uz maldiem un self-harm, un ka zinātnei ne vienmēr ir taisība, vai reizēm institūcijas netiek līdzi domas un zināšanu progresam, sanāk tāds kā trolley problem. Es primāri gribētu sev, bet plašākā kontekstā arī citiem, brīvību izvēlēties tās lietas, kas padara manu dzīvi labāku. Ar "manu dzīvi" es domāju dzīvi, kas pielāgota man, nevis labāku dzīvi uz kāda cita rēķina. Bet šīs brīvības nozīmē arī to, ka būs mājdzemdētājas, antivakseri un citi dīvaiņi, ko mēs parasti uzskatām par sabiedrībā kaitīgiem, un gribam likt cietumā. Mēs gribam novērst tos nevainīgos upurus, ko nes šīs apšaubāmās prakses. Bet vai mēs spējam uzskaitīt, cik daudz nelaimīgas, tukšas vai zudušas dzīves rodas no šīs ierobežotās brīvības izvēlēties? Un pat ja mēs pieņemam, ka mēs izglābjam vairāk kā iznīcinām, vai skaits ir objektīvi labākais rādītājs?
Es laikam nebūšu tāds anarhists, lai apgalvotu, ka mums būtu jāatbrīvojas no visiem sabiedrības regulēšanas instrumentiem, lai gan es nesen uzzināju, ka es patiesībā esmu un vienmēr esmu bijis diezgan liels anarhists, mani tomēr ļoti kaitina tas mūsu pāķiskums sabiedriskās domas attīstībā. Šobrīd varbūt pat vairāk kā citas reizes, īpaši tāpēc, ka notiek kaut kāda histēriska ķeršanās pie "tradicionālām vērtībām", kas nu jau ne tikai vēlas ierobežot dažādas brīvības, bet pat atgriezt kaut kādas viduslaicīgas institūcijas, un neviens pat nav gatavs reflektēt par to, vai tā ķeršanās gadījumā nav reflekss, un vai šis brīvais kritiens mums visiem vispār ir bīstams. | |
|
| Izlasīju rakstu, kā restorānu apmeklētāji mēģina šantažēt resotrānus ar sliktām atsauksmēm, sūdzās par nepietiekami labiem skatiem, un prasa atmaksāt pārkinga sodus. Šis man atgādina storiju no suņu skoliņas par to, ka "sunim ir oportūniska daba". Jā, sure, suņiem. Dodiet cilvēkiem jaunus rīkus, un viņi jums parādīs jaunus radošus veidus, kā izspiest maksimālu personālu labumu no tiem, nedomājot par ilgtermiņa sekām.
No otras puses man ir arī robežas tam, cik tālu es spēju būt empātisks pret restorānu īpašniekiem. Bieži vien motivācija sākt restorāna biznesu pārāk neatškiras no motivācijas kļūt par influenceri, un tunča putas uz kaperu grauzdiņa ir tikai instruments šiem mērķiem. Es restorānos gribu redzēt niansētāku motivāciju par būšanu trendīgiem. Tie var būt veselīgi ēdieni, vietējie piegādātāji, rūpes par dzīvniekiem, godīga samaksa piegādes ķēdēs, vai pat visiem pieejamas sātīgas un veselīgas pusdienas. Un man reizēm šķiet, ka aroganti restorānu darboņi biežāk saskaras ar arogantiem apmeklētājiem. Man nevajag, lai man dod bezmaksas kūciņu, jo garneles nav šodien atlidojušas no Indonēzijas, un es pārāk nedusmošos, ja viesmīlis mani netīšām aplies no galvas līdz kājām ar kafiju. Abpusēja sapratne un cilvēcība kinda ir pietiekama, pat ja reizēm rīsi ir pārvārīti. | |
|
| Mūsu YouTube "draugs" Drew Gooden pastāstīja par seriālu "Andor", un to, ka tas ir labi uzrakstīts. Nevēloties uzņemties lielus riskus, un pārliecinoties par to, ka vesela virkne "vieglo" seriālu ir vilšanās, nolēmu dot iespēju šai "Star Wars" frančīzei. "Star Wars" principā bija iemesls, kāpēc no sākuma man šķita - huh, good to know, bet laikam nebūs gluži man.
Pēc pirmā sērijas novērtēju to, par ko runāja Drew. Es nebiju ārkārtīgi aizgrābts ar vidi, kurā viss notiek, bet secināju, ka tiešām notikumu virzība šķiet visai loģiska. Bet virzoties notikumos uz priekšu, dzīve arvien vairāk sāka atgādināt kino. Īmpērijā uzvaras sāka gūt tie spēki, kuriem pasaule ir kā austere, and you just drill, drill, drill. Visus, kas tam traucē, vajag vai nu pakļaut, vai iznīcināt. Jāsaka, ka impērija seriālā ir mazliet ciniskāka, represīvāka un augstprātīgāka, bet rebelions tur vēl ir visai dzīvs, kas ļauj saglabāt optimismu. Neesmu drošs par dzīvi.
JūTjūbē netrūkst vispādu apskatu par seriālā attēloto vidi un vēsturisko kontekstu dažāda veida distopiskām idejām. Lai gan simboli un vēstījums seriālā man šķiet mazliet vienkāršots, tomēr jāsaka, ka atmosfēra mani aizķer. Šķiet, ka es to minētu kā otru veiksmīgo lietu, kas tur ir labi atstrādāts. Ironiskā kārtā to mums visu delivero Disneja kompānija. Tagad, kad es strauji virzos pirmās sezonas beigām, es pamanu, ka "Andor" atkal parādās ziņu lentēs, un laikam tūlīt būs otrā sezona. Kas priecē, jo uz dažiem mēnešiem es būšu nodrošināts ar alternatīvām pretenciozam kino. I mean, nav ne vainas pretenciozam kino - es pat nespēju visam izsekot, cik ātri mainās kinoteātru repertuārs. Bet kaut kā ikdienas rutīna pēdējos mēnešus ir bijusi izsūcoša, un muļķīgi iet uz trīs stundu garām filmām pagulēt, tāpēc jāmeklē alternatīvas nepilnas stundas garumā. | |
|
| Nesaistīti - šodien pirmo reizi izmazgāju suni. Drīz būs trīs gadi pagājuši, bet es nekad to nebiju darījis, jo kad pienāk tas brīdis, kad tas suns obligāti ir jāmazgā, es neesmu tajā emocionālajā stāvoklī, lai darītu to pirmo reizi. Un tas neskatoties, ka mēs kopā esam darījuši visādu sūdu. | |
|
| Pirmo reizi biju uz suņa bērēm. Jāsaka, ka protokols šādiem gadījumiem man nav skaidrs - vai vajag puķes, kas tur notiks, kā ģērbties. Es nesaku, ka šīm lietām nav nozīmes. Es būtu gatavs izkauties, ja kāds apgalvotu, ka dzīvnieks neko tādu nav pelnījis atšķirībā no cilvēka. Jā kāds to teiktu par svešu dzīvnieku, protams. Bet tas drusku parāda arī to, ka visādas iesūnojušas tradīcijas mūs sagatavo šādām tradīcijām. No otras puses - daži šīm lietām nepamatoti pieķeras tik ļoti, ka ir gatavi citus nosodīt par atkāpēm no šīs iedomātās pareizības. Es atceros savu pusaudža dumpošanos pret bēru mielastiem. Vecmāmiņas bēres jau atkal pierādīja manu pointu. Lai vai kā, katram ir sava sajūta par to, kā atvadīties no sava drauga. Emociju ir tik daudz, un iekšā sēras cīnās ar jaunās normālības pieņemšanu. Gribās saglabāt piemiņu, bet gribās arī bedrē atstāt visas lietas, kurām bija nozīme tikai esot kopā. Gribās iedot līdzi mīļas lietas, un atbrīvot no šīs pasaules važām. Es arvien vairāk novērtēju tās gadskārtējās liesmas, kurās sadeg sāpes, noliegums un atmiņas, kuras neļauj mums virzīties uz priekšu. Daudzi steidzas nodedzināt tiltus pārāk ātri, citi pārāk ilgi pieķeras lietām, kurām vairs nav nozīmes, bet es arvien vairāk saredzu jēgu atbrīvoties no lietām šajās liesmās. Katra šāda nelaime rada vēlmi palīdzēt cilvēkam atrast šis liesmas tad, kad pienāk pareizais laiks. | |
|
| Būvēt tempļus ir kruta, bet man šķiet, ka es izdomāju workšopu Burnam, ko es varētu novadīt. | |
|
| Iegāju Facebook paskatīties, kas šodien pilsētā pa dienu notiek, un ieraudzīju divus pasākumus Āgenskalna tirgūt - krāminieku un garās brokastis ar austerēm un bablī.
Es saprotu, ka krāminieks nav nekāda nabadzības pazīme, un tomēr blakus šie divi eventi izskatās drusku komiski. Vecu piekaramo atslēgu tirgotāji jau nu noteikti neies dzer bablī. Lai gan tas būtu diezgan kruta, ja Āgenskalna komūna būti tik ļoti integrējusies savā starpā, ka vietējais vidusslānis tusētu kopā ar vietējiem šķūnīšu īpašniekiem, un uzsauktu viņiem kokteiļus saulainā svētdienas pēcpusdienā. Āgenskalns tad varētu pasludināt neatkarību no Rīgas Domes, un Vilnis tur neko nevarētu padarīt. | |
|
| Skyforger koncerts Arēnā. Tas, ka viņi spēj piepildīt Arēnu - good for them. Neskatoties uz viņu problemātiku kultūrkaru kontekstā, es pat labprāt aizietu uz viņu koncertu. Bet, fakin, Arēnā! Kur palikusi visa romantika, par ko Joņevs rakstīja? | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}