Kaut kas, kaut kas, cik cilvēku ir ieradušies uz pāvesta bērēm. Atskaitot personīgās pazīšanās, kas nav mērāmas desmitos tūkstošu, un kaut kādus protokola apmeklētājus, būtu interesanti uzzināt par iemesliem, kāpēc cilvēki ir uzskatījuši sev par svarīgiem ierasties uz bērēm. Vai viņi to ir uzskatījuši par pienākumu savas indetitātes ietvaros, vai viņi ir dalījuši ar pāvestu uzskatus, kas paredzētu, ka pāvests ar dramatiski citiem uzskatiem nebūtu viņu autoritāte? Vispār kāds žurnālists varētu aptaujāt cilvēkus, un veikt kādu kopsavilkumu no šīm atbildēm. Varbūt ne gluži Latvijas Ziņu dienests ar savu: "Uzvaras parkā dominē labi marinēta šašlika aromāts." Es nedomāju, ka kāds sāktu melot savās atbildēs, bet būtu arī interesanti uzzināt, kuras atbildes paustu savu dziļu pārliecību, un kuras paustu vēlamo priekšstatu pašam par sevi. Tas varbūt sniegtu atbildes par to, kur mēs kolektīvi esam, un kāpēc dažas tradīcijas mums joprojām ir svarīgas. Citādi publiskā telpā dominē diezgan ierobežots tēmu skaits - karš, miers, demokrātija, ekonomika, drusku klimats, kad notiek kaut kas slikts.

Vakardienas koncerts parādīja, ka I still have it in me - spēja izbaudīt metāla koncertu. Kaut kas tuvs un pazīstams ir tajā dažāda vecuma sapisto bērnu kopienā. Behemoth theatrics lielā daļā mani tomēr garlaikoja, bet skanēja arī daži veci bengeri. Nu, un Satyricon ir vienkārši bengeru ģenerējoša mašīna, kas gan vairākus gadus neko diži jaunu nav radījusi, un varbūt tas arī bija baudāmas performances iemesls. Mājās gan tāpat līdz diviem bija jāklausās Disclosure, jo jāsaka kā ir, ārpus koncerta nerodas vēlme turpināt kaut ko tādu klausīties.

Nu, rakties pa vecām dzimšanas apliecībām, fonā skanot Pearl Jam, vienmēr ir aizraujoši.

I will take another shot at Christianity.

Mēģinu iztēloties, kas notiktu, ja šodien nomirtu, piemēram, Donalds Tramps. Pieņemu, ka daudzās valstīs pasaulē tiktu sasauktas ārkārtas sanāksmes. Kīta Ričardsa nāve būtu ar mazāku ietekmi, bet ne mazāk sensacionāla ziņa.

Nebūdams diez ko ticīgs, no bērnības es diezgan skaidri atceros to pietāti pret pāvesta arhetipu kā tādu. Īpaši jau tanī laikā, pāvests un konkrētais cilvēks manā apziņā un pieredzē bija viena un tā pati persona. Tad arī doma par pāvesa nāvi likās diezgan nereāla, ņemot vērā visus turmākos notikumus, ko tā izraisītu. Šobrīd, bakstot telefonu, es nespēju neizjust neizpratni par to, kā tā vispār ir ziņa 21. gadsimtā? Lasot par pāvesta nāvi pirmo, trešo un piekto reizi, tas šķiet kā ziņas vērts fakts, bet nu jau man rodas sajūta, šis stāsts ir ieciklējies publiskās uzmantbas centrā. Informējiet mani, kad būs jauns pāvests, un varbūt es kādreiz iemācīšos viņa vārdu. Pie tam es nesaku, ka es varu eksistē ārpus kristīgas pasaules, vienīgi līdzīgi kā piederība Eiropas valstu kopienai, ne visi notikumi mani ietekmē veidos, kurus es izvēlos vai varu ietekmēt. Trampa ekonomiskās politikas ietekmi uz savu dzīvi es iespējams izjutīšu drīzāk kā, piemēram, jaunas Islāma impērijas ienākšanu Latvijas teritorijā, un otrā hipotētiskā scenārija gadījumā maz ticams kādu interesēs tas, cik slikts kristietis es esmu bijis, mani visdrīzāk pieskaitīs pie tiem, kuriem pāvests ir kaut kāda autoritāte. Bet mēs arī saprotam šāda scenārija piepildīšanās varbūtību tuvākajā laikā, un ir reālāka iespēja piedzīvot kristiešu nacionālistu diktatūru, un tāpēc mani krietni vairāk satrauc tas, ka visa šī pāvestu nomaiņas lieta nav aizgājusi kaut kur tajā simboliskajā vietā, kur šobrīd atrodas šūpošanās Lieldienu laikā, lai odi vasarā nekož.

Vēl starp visām Hitlera, Ļeņina un radu dzimšanas dienām, cilvēki atceras, ka 20. aprīlis ir diena, kas iepriecina visus rastamanus. Kas savukārt man vienmēr atgādina iegūglēt, kad īsti bija "Bicycle Day". Ir cilvēki, kas šo dienu tiešām arī atzīmē, piemēram, dodoties uz Šveici, izbraukt leģendāro maršrutu ar velosipēdu. Šogad, piemetot klāt šim visam kokteilim Jēzu ar krāsainām olām, sanāk viena lieliska nedēļas nogale.

Es izdomāju, ka es beigšu cilvēkus saukt par tantēm un onkuļiem tad, kad šie cilvēki beigs mani saukt par "jauno cilvēku", un norādīt to, kā man pareizi sēdēt. Domāju, ka tas būtu tikai godīgi.

So many people like their silly love songs. Karaoke nebūs īstā vieta man, jo es varu pārcilāt prātā visas vecās angsty pusaudžu dziesmas, kurām es vēl varbūt atceros vārdus, un varbūt pat to izpildīšana šodien neliktos pārāk problemātiska, tad viņas nu jau šķiet gana tālas un svešas, un dvēseli uz pusēm neplēš. Kur nu vēl publiski.

Also, laikam visi jaunieši, ar kuriem es staigāju uz bāriem, nav nemaz tik jauni. Es legit piedzīvoju sajūtu, ka ir ļoti jocīgi redzēt dažus jauniešus ar alkoholu rokās, un šķiet, ka nu jau šī sajūta tikai pastiprināsies, un vairs nebūs tikai "lol, mēs esam veci" koķetērija.