Diezgan nikni bliež.



https://iammosh.bandcamp.com/track/odyssey-xix

Savukārt koncertdzīves ziņās, šodien ir Stoned Jesus, un es domāju, ka man nebūs enerģijas pēc treniņa vēl iet uz koncertu. Izrādās, ka Rīgā būs arī Jinjer, un es vēl pat neesmu nopircis biļetes uz Three Days Grace/Badflower. Tas neskaitot tās biļetes, kas man jau ir. Un pat neapsvērt pirkt biļetes uz The Offspring... what is happening this year?

Man ir doma pārdot savas Skyforger plates, tai pat laikā es tikko apsvēru nopirkt Behemoth plati. Savdabīga dilemma.

Neapšaubot to, ka lai zinātu par lietām, ir jārunā par lietām, kas ir šī vēlme ventilēties publiskā telpā, apzinoties (šo drošvien var likt pēdiņās), ka tavs marginālais viedoklis... nu... ir margināls?

Ir pat veselas kustības, kas popularizē ideju par digitālo detoksu, un ka slēgtas kopienas ir daudz efektīvākas un veselīgākas emocionālā atbalsta saņemšanā. Un pieņemsim, ka tev ir gana bieza āda, lai tu spētu uzturēties vietās, kur ir pārstāvēts pilns viedokļu spektrs, un nenodarīt pāri savai mentālai veselībai. Viens veids, piemēram, ir papildināt diskusiju ar faktiem, vai neļaut kādam no naratīviem nogrimt citu naratīvu jūrā. Bet ja var redzēt, ka cilvēks nāk uz diskusiju jau frustrēts, kādas ir viņa ekspektācijas? Ka izrādīsies, ka visi svešinieki viņam piekritīs, un tas sniegs kaut kādu emocionālu mierinājumu? Viens iemesls varētu būt tāds, ka cilvēkam nav kopienas ar ko parunāt par kādu konkrētu tēmu, un to es it kā varu saprast, jo es arī cibā rakstu lielā mērā, lai nedzīvotu tikai savā galvā. Tai pat laikā it kā vajadzētu saprast, ka maksimālais terapeitiskais efekts būtu izlamāties ar svešiniekiem onlainā, un es neesmu drošs, cik terapeitisks tas ir. Var jau būt, ka tā ir īsta lieta, un ir cilvēki, kurus tas nenoved pie executive dysfunction. Biežāk gan man ir sajūta, ka tas ir banāls naivums.

Nav tā, ka reizēm mēģinājumi saprast un uzzināt lietas ir apmēram tāpat, kā ierasties uzvalkā uz kartupeļu talku? Būtu jau kruta, ja kartupeļu talka būtu tik svinīgs pasākums, lai nemeklētu vecās nonēsātās bikses un gumijas zābakus, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir, un tavā dzīvē ir virāk visāda veida talku kā svinīgu pasākumu.

Es par situāciju, kur seriālu vietā tu izklaidējies ar erudīcijas attīstīšanu, bet tālāk par izklaidi tas nekur netiek izmantots, jo tava maksimālā atdeve pasaulei ir dažas saskrūvētas paletes.

Ķīna ir diezgan jocīga valsts. Es negribētu būt piedzimis Ķīnā, tāpat kā es negribētu būt piedzimis viduslaikos, bet man šķiet, ka mums ir diezgan limitēta informācija un izpratne par Ķīnu. Tagad, piemēram, Ķīna ir paudusi atbalstu saviem ārvalstu studentiem, kas šķiet ļoti atbildīga un galvenais cilvēcīga rīcība. Es pieņemu, ka mums akurāt nemelo par visām darba apstākļu problēmām Ķīnā, bet es nojaušu, ka naratīvs tomēr ir diezgan tendiciozi negatīvs par jebko, kas skar Ķīnu.

Vai varētu būt tā, ka Ķīnā ir tāda oligarhija, kas līdzinās Krievijai? Jo tad kad tiek runāts par Ķīnas totalitārismu, man tomēr pārāk nelīmējas bilde kopā ar to priekšstatu, kas man ir par sociālistisku totalitārismu. Tur ir wild kapitālisma elementi, kad runa ir par darbaļaužu interešu aizstāvību, tur ir kaut kāds Ķīnas uzņēmumu un pilsoņu protekcionisms ārpus Ķīnas, un īpaši otrais totāli nelīmējas kopā ar sociālistiskas distopijas tēlu, un tad ir ar stingru valsts roku vadīti ekonomiskie procesi, pret kuriem kapitālisti diezgan bieži apdedzinās, sakot, ka mums un viņiem ir nevienlīdzīgi spēles apstākļi, jo mēs liberālajās demokrātijās nevaram atļauties darīt visas tās lietas, ko dara Ķīna.

Un runājot par to totalitārismu, nevarētu būt tā, ka pati struktūra to ir izauklējusi? Tādā ziņā, ka Ķīna ir izslimojusi to utopijas fāzi, kurā visiem un katram pienākas vienlīdzība un pārticība, un pārlēgusi fokusu uz tiem, kas par to ir bijuši gatavi cīnīties, un visi pārējie ir resurss kā koksne mežā. Attiecīgi augot valsts pārticībai, aug to pārticība, kas ir iesaistīti šīs pārticības pārdalē, un tad sociālā noslāņošanās turpinās tik ilgi, līdz šīs sistēmas pārvaldei ir nepiecieša totalitāra kontrole, lai uzkrātā labklājība nesāktu plūst prom no tiem, pie kā tā jau tagad ir aizķērusies? I mean, es nedomāju, ka arī Latvijas vidusslānis baigi gribētu cīnīties par to cilvēku tiesībām un labklājību, kas, piemēram, strādā konservu fabrikā, un viņus kopumā apmierina tas, ka notiek šāda sociālā noslāņošanās. Par laimi vismaz Bolt kurjeri ir citā krāsā, un ir vieglāk sev pamatot, kāpēc viņiem nepienākas nekas vairāk.

Pagaidām izskatās, ka Igorrr jaunais albums būs bangeris.

https://www.youtube.com/watch?v=PYRdJo3cG2Q

Es tā nojaušu, ka Ari Aster jaunākā filma būs kick in the balls. Tik daudz saērcētu komentāru, kuros es ielasu nez kādas ekspektācijas pret režisoru, kuram bija jāreprezentē katra konkrētā recenzenta izpratne par lietu kārtību pasaulē. Un var jau būt, ka tām recenzijām izrādīsies taisnība, bet ja vien šai filmai nav Anoras līmeņa problēmas, būs jāiet pašam pārliecināties what the shit.

Tas brīdis, kad JūTjūbes video vietā es vienkārši uzrakstīšu.

Ir kaut kas īpašs tajā franču elektronikā. Mūziķim Danger ir tāds albums Taiko. Cik es saprotu, Taiko ir tās lielās japāņu bungas. Es jau kādu laiku priecājos, ka es tomēr nopirku otru strīmeri darbistabā. Pa dienu droši var krist uz nerviem kaimiņiem, un arī ne obligāti vispār kāds tur ir mājās. Jāsaka, ka jaunajā setapā šis albums ir ļoti labs atklājums, jo brīžiem zosāda uzmetas.



https://2emedanger.bandcamp.com/album/-

Nedaudz par atbildību par to, ko dara tava mītnes valsts.

Ir tik daudz abstrakcijas līmeņi kā pārstāvēt kādu valsti - no pilsonības, valodas, uzņēmējdarbības, līdz skolotājam, ierēdnim, politiķim, virsniekam. Mēs varam gribēt distancēties no tā, ko dara tavas valsts politiskās pārstāvniecības līmenī, un mēs varam arī gribēt iesaistīties dažādos līmeņos, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas par spīti tam, ko dara tava valsts tavā vārdā. Ja tava dzimtā valoda ir krievu, būtu muļķīgi kaunēties par to, kādā valodā tu bērnībā komunicēji ar saviem vecākiem. Tā ir cilvēcīgi fundamentāla lieta, lai nebūtu jāsāk domāt citā valodā tikai tāpēc, ka lielai daļai pasaules krievu valoda saistās ar diktatūras režīmu, kas ir uzsācis karu pret citu valsti. Tu vari būt politiķis valstī, kurā homofobija ir nostiprināta satversmē, jo tu gribētu panākt vienlīdzīgas tiesības viendzimuma pāriem. Tu vari lamāt valdību, bet būt tāds patriots, kas ir gatavs riskēt ar savu dzīvību ar ieročiem rokās, un iestāties militārajā dienestā.

Bet tad gadās tā, ka Izraēlas vēstniecībā notiek apšaude, un ne jau dēļ antisemītisma. Pieņemu, ka Vašingtonas apšaudes motīvi vēl tiek skaidroti, bet pieņemsim, ka tam ir saistības ar Gazā notiekošo. Vai kādas valsts diplomātam būtu jārēķinās ar risku piedzīvot vardarbīgu uzbrukumu, jo tava valsts dara badshit crazy sūdu? Un ja tu diplomātiskajā sistēmā esi nonācis vēl tad, kad tavas valsts rīcība caurmērā saskanēja ar tavām pārliecībām, vai tev nebūtu jāsāk iekšējs protests, piemēram, aizejot no dienesta, ja tava valsts ir sākusi genocīdu?

Diplomāti un ārpolitika vispār ir tāda interesanta robeža kur būt. Es pieņemu, ka Lavrovs mums nešķiet jauks cilvēks, un daudzi no mums varētu vēlēties iemest ar akmeni arī Krievijas vēstniekam Latvijā, kamēr visādi progresīvi politiķi fočējas kopā ar Izraēlas vēstnieci Latvijā. Bet vēl mums ir tāda patriotisma forma kā militārā karjera. Domāju, ka ne vienam vien puikam bērnībā ir stāstīts par to, kā karavīri aizstāv dzimteni. Es varu derēt, ka daudzi krievu ģenerāļi bērnībā ir izauklēti tieši ar šādu domu. Un tanī brīdī, kad kāds izdomā, ka šis ļaunums ir Ukraina, vai tu vienkārši akli pildi savu pienākumu pret savu valsti? Tu pat vari būt tik dziļi integrējies militārajā sistēmā, ka tev nav ne mazāko izredžu iet šaut ukraiņus, tu esi tikai tāds ierēdnis pagonos. Bet tad kādu dienu tev blakus uzsprāgst kāds auto, kas tevi nogalina, un paliek jautājums - vai vispārcilvēciskā līmenī ir notikusi traģēdija, vai taisnīgs sods?

Nāve, protams, publiskajā apziņā ne vienmēr ir adekvāts sods. Un es te nerunāju par teroraktu efektivitāti, bet par iespēju kļūt par upuri. Vēl jau ir tādas protesta formas kā uzņēmumu preču boikots, vai, piemēram, Teslas auto dīlrešipu dedzināšana. Tu vari būt globāla korporācija, bet tu vari būt sasmērējies ar kādas valsts politiku, un tevi par to kāds nemīlēs. Būšana ārpus politikas tomēr ir mazliet pašapmāns, kamēr vien tu nedzīvo uz vientuļas salas, un arī tā visdrīzāk piederēs kādai valstij, pat ja nebūs kāda leģitīmo uzbrukuma mērķu sarakstā. Tā nu ir sanācis, ka uz šīs planētas nav nevienas apdzīvojama pleķīša, kas nebūtu sadalīts starp varām, kurā varētu dzīvot hipija dzīvi, un apkārtējie tev nepiedēvētu kaut kādu piederību.