Šī negaidītā satikšanās ar brāli Jāņos ir trigerējusi piedāvājumu kādreiz satikties, un parunāties. Šķiet, ka neviens no mums nelolo ilūzijas, ka tas ir sākums kaut kādai dziļai draudzībai, jo sarunas tēma nevienam, protams, nav skaidra. Pats par sevi tas būtu nesvarīgs fakts, bet dažādu sakritību rezultātā, šis notikums sāk izskatīties kā frīkaina likteņa ironija. Redz, neskatoties uz iespaidīgo ģeogrāfisko un vecuma distanci, mūs vieno viens bioloģiskais vecāks. Vēl vairāk, mūs vieno viens tēvs, kurš ir izdarījis pašnāvību. Šeit gan līdzības beidzas, jo man tā bija cilvēka nāve, ar kuru es dalu tikai uzvārdu, kamēr viņam tā varēja būt bērnības traumatiska pieredze, un ar sekām bija jāsaskaras vistiešākā veidā. Tagad izrādās, ka man varētu arī noderēt tas, ja es mēģinātu izprast šādu notikumu no bērna perspektīvas. Un vēl izrādās, ka es zinu vēl vienu cilvēku, kam ir šāda traumatiska pieredze, bet šis cilvēks drīzāk ir cautionary tale tam, kas varētu notikt, ja nenobriedis prāts tiks atstāts novārtā.

Also, novest suni līdz stadijai, ka viņa iekāpj mašīnā vēl pirms ir sakravātas mantas, un skaidri paziņo, ka vēlas doties mājās. Tagad mazkustīgi guļ kādā no savām gultām.

Tā noteikti ir interesanta pieredze, atbraukt paskatīties uz gaismiņām Līgo naktī, pēkšņi uzzināt, ka pasākumā ir tavs brālis, par kuru tu zini divis ar pusi faktus, pēc pus stundas jau būt līdz elkonim dziļi maģiskajā saulgriežu pieredzē, un nakts gaitā netīšām overhīrot sarunu, kas tev liek sev uzdot jautājumus, kuri nav cilāti nevienā terapijā visu šo gadu laikā. Šī eksistenciālā figņa ir bottomless pit, un dzīties pakaļ visām atbildēm ir kā Sprīdītim medīt tās maldugunis. Bet noteikti palīdz tas, ka ir skaidrs, kas ir svarīgie cilvēki tavā dzīvē, un tu vari būt ar viņiem kopā gan turot lietussargu stāvot uz palešu kaudzes nakts vidū, gan atgādinot paņemt līdzi zāles, kuras nedrīkst pārtraukt lietot.

Es te nesen nopirku jaunas austiņas, lai varētu klausīties mūziku, apkārtējiem nekrītot uz nerviem. Drošvien kontektam ir svarīgi, ka tās ir atvērtā tipa austiņas, tāpēc skaņa nav izolēt abos virzienos.

Tātad, klausos Alt-J albumu, kuru es esmu klausījies vairākas reizes. Pēkšņi man ausī sīc muša. Sāku vicināties ar rokām, bet sīkšana nepāriet. Izrādās dziesmas "Arrival in Nara" beigās ir šādi ļoti ticami skaņu efekti.

Ka es jums saku, ir vērts mūziku klausīties dažādos veidos uz dažādām ierīcēm, un katra no tām nesīs savus pārsteigumus.

Tur vēl ir čupa ar making of video katrai daļai atsevišķi. Bet nu no tās "yeah" daļas nāk violetais starojums, and so much base.

https://www.youtube.com/watch?v=aOX8gyc27K4

Ja dažas dzīvnieku sugas evolūcijas ceļā ir iemācījušās metabolizēt metanolu, jo tām ir bijuši pieejami sarūguši augļi, tad varētu būt tā, ka alkohola tolerance varētu būs saistīta ar šo augļu pieejamības sezonālo raksturu. Citiem vārdiem sakot, organisms nav pielāgots šim vielmaiņas procesam visu laiku, bet kad sākas kritušo augļu sezona, ir nepieciešama pielāgošanās tam, ka šie augļi tiks patērēti kādu laiku, un iespējams viņu īpatsvars palielināsies. Just in case, to es tā izdomāju, nevis kaut kur izlasīju, tāpēc nevajag to ņemt vērā kā faktu.

Vakar zaudēju savu Prāta Spēļu nevainību, un lai gan komanda šīnī piedzīvojumā iznāca kā uzvarētāja, dažos aspektos es personīgi biju zaudētājs. Pārāk labi jutos pēc viena izdzerta alus, un lai gan apziņā pavīdēja doma, ka otru varbūt nevajag, priekšā vēl bija pārāk daudz raundi. Vēl daži malki dzirkstošā pēc spēles jo peer pressure, un tad jau es biju gana tipsy, lai pats to sajustu. Tad nu naktī cēlos, un gāju gulēt uz dīvāna, lai ar savām ciešanām netraucētu otram gulēt. Par laimi tagad no rīta galvā ir palikusi tikai migla, kas nav ideāli, bet labāk kā naktī.

Kad es beidzot iemācīšos, ka tā ir jaunā norma, un ka jātic racionālajai domai. Mans treneris, piemēram, nelieto alkoholu vispār jau dažus gadus, un viens no iemesliem ir tas, ka es viņam pastāstīju dažus faktus par alkoholu, un tādā ziņā viņš no manis ir mācījies pat vairāk kā es pats no sevis. Tikmēr craft beers turpina būt mans ahileja papēdis.

Skatos uz NA deputātu sarakstu, un saprotu, ka Ratnieks no viņiem visiem ir normālākais. Ahujeķ, latviski skot. Es pieņemu, ka Langa varētu būt sprādzienbīstamais elements, lai koalīcijā netiktu iekļauts Rosļikovs vai Stepaņenko, bet mūsu vietējā Teilore Grīna varētu būt arī nazis ribās koalīcijai ar "kultūrmarksistiem". Te nu šis tas būs atkarīgs no JV mugurkaula (lol), un tā, vai Šlesis spēs nožonglēt savu, Ķiršuka un Ratnieka ego mēra krēsla jautajumā, bet LPV + NA + JV - kāpēc gan ne?

Tā kā mēs esam noskaidrojuši vēlēšanu uzvarētājus Rīgā, ļaujiet man jums uzburt pesimistisku ainu, jo šīs nakts pastaiga ar suni bija ļoti notikumiem bagāta, un deva ieskatu tanī, kādu pilsētu mēs varētu sagaidīt nākotnē.

Dzīvojot Matīsa tirgus tuvumā, diezgan bieži vakaros sanāk novērot cilvēku saietus, kas ļoti vēlas signalizēt savu pārticību. Skaļākā no šīm formām ir luksusa auto, kas pārvietojas ar centram neadekvātu ātrumu un skaļumu. Es īsti nestādos priekšā, kā naktīs guļ tie cilvēki, kas dzīvo tuvāk šai ballītei, un kuriem guļamistabas logi nav uz pagalmu. Un vispār vaibi pēdējā gada laikā Rīgas ielās vēsta par pieaugošu visatļautību, un jāsaka, ka es mazliet brīnos, ka es līdz šim neko neesmu dzirdējis par cietušajiem.

Šī nakts parādīja, ka Rīga var vēl "labāk". Ejot ar suni pastaigā, man jau vakara pirmajā cēlienā bija bažas, vai mani ar suni kāds nenotrieks ejot pāri ielai pie zaļās gaismas, bet es vēl nenojautu, kādi skati mani gaida pastaigas noslēgumā. Brīvības ielas šķērsošana naktī jau tā ir mazliet nervozs pasākums, bet akurāt intensīvu satiksmi trijās joslās parasti tomēr nenākas redzēt. Bet tad pa Matīsa ielas bruģi nesās korteža ar četriem luksusa auto, kas visi driftā nogriezās uz Tērbatas ielu. Tie gan nebija vienīgie ballētāji uz riteņiem, bet noteikti visspilgtākie šajā piecu minūši gājiena nogrieznī līdz mājām. Un kamēr es par redzēto mēģināju bičot soctīklos, kā tāda komiska ilustrācija nāca pretī kungi, kas pilnīgi noteikti nav vietējie, un bija tādā pipelē, ka knapi turējās kājās. Tas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka Šlesera austrumu investori ir atbraukuši svinēt vēlēšanu rezultātus. Es novērtēju likteņa ironoju par to, ka izrādās arī es varu izjust derdzīgu riebumu pret iebraucējiem no austrumiem. Ja, piemēram, daži Miit darbinieki baidās no suņa, jo viņi nav pieraduši pie koncepta, ka sunim ir vieta arī cilvēkam paredzētā dzīves telpā, tad šo kungu acīs varēja ielasīt to, ka mēs abi ar suni esam mežonīgas radības, un kurš no mums viņiem varētu iekost vēl ir jautājums.

Lūk tāda attīstība mūs visdrīzāk sagaida nākamajos gados, un visi centristi samērnieciski mās ar galvu, un stāstīs, ka jāmeklē kompromisi, un kam nepatīk, tas var braukt dzīvot uz laukiem, kur bērniem un suņiem ir droši. Un es nešaubos, ka būs kāds vietājais Ūdrītis, kas naktī nebūs papisis nost no ceļa driftējošam luksusa auto, un nevienu par to nesodīs. Es jau kādu laiku apsveru domu naktīs nēsāt līdzi kādu bruģakmeni, un es būtu gatavs sastrīdēties ar kādu atsaldētu bro, kuram šķiet adekvāti braukt uz 110 km/h pa Rīgas centru, kur atļautais ātrum ir 30 km/h, bet šonakt mani piemeklēja atziņa, ka četru auto kortežā pilnīgi noteikti ir pietiekams skaits cilvēku ar šaujamieročiem, un es tur paliktu uz ietves kā tāds notriekts kaķis, un pilnīgi nekas no tā nemainītos.

Cibā visus stāstus tāpat neizstāstīsi, tāpēc jāizvēlas tās cīņas, kuras tu vari uzvarēt.

Meklējot maršrutus, pa kuriem iziet garā nakstnīgā pastaigā ar suni, aizgājām līdz Skanstes tām mazstāvu jaunbūvēm. Tur vienreiz suns dabūja izskrieties ar kaut kādu vietējo Bīglu. Pagalms viss tāds skaists, iekārtotas taciņas, dabīgās pļavas, drošvien energo efektīvas un vispār vidi ņemot vērā celtas mājās. Nu jā, drošvien kredīts bankā apmaiņā pret mietpilsonisku dzīvi, bet varbūt vienkārši give in. Komfortabla vidusšķiras dzīve tepat Rīgā, nav nemaz jābrauc meklēt laime uz Dubaju, vai kas nu tagad ir modē speciālistiem un influenceriem.

Ar acu kaktiņiem vēroju apkārtni, vēroju pārstimulēto suni, kurai atšķirībā no manis ausīs neskan mūzika, un mēģinu būt tas pieaugušais, kurš te pieņems visus atbildīgos lēmumus, ņemot vērā visu iesaistīto labklājību, veselību un dzīvību. Un man jāsecina, ka neskatoties uz diezgan iespaidīgo teritoriju urbānās apbūves situācijā, visos virzienos ir pārāk intensīva auto satiksme priekš vieniem naktī, un mans sadarbības partneris varbūt varētu pieņemt atbildīgākus lēmumus par trīsgadnieku, tomēr neizskatās tik adekvāts, lai es ļautu piepildīties tiem nakts murgiem, kuru dēļ naktī ir jāmostas, un histēriski jāraud. Tā nu suns palika pie pavadas, tā, tīri drošības pēc. Un tā tu reizēm nesaproti, kurš no mums te ir kuras pavadas kurā galā.

Nešaubos, ka te netrūkst gudru cilvēku, kas man varētu izskaidrot to, kāpēc iet vēlēt esot pilsoņa pienākums, bet kaut kā intuīcija man saka, ka te ir notikusi manipulācija ar jēdzieniem, un nu jau tas ir tik dziļi iesakņojies, ka ir riskanti pret to iebilst. Es nez, pilsoņa pienākums, piemēram, ir maksāt nodokļus, un es te nedomāju no likuma viedokļa, bet no ētiskā. Drošvien politiķa pienākums tādā bāzes jēdzienu izpratnē ir būt godīgam, un aizstāvēt sabiedrības intereses, bet diez ko tālu mēs netiksim, ja mēs tā akli paļausimies uz to, ka tā ir arī objektīvā realitāte. Mums, protams, ir tiesības balsot, un labi, ka tā, un es arī atceros laikus, kad tādu tiesību mums nebija, tomēr pienākumu, tiesību un atbildības sistēma ir drusku sarežģītāka kā tikai ķeksīšu vilkšana reizi dažos gados, un pilsoņa pienākumi eksistētu arī tad, ja mums šeit būt kaut vai monarhija. Atkārtošos, tīri ētiskā plaknē. Ar to es gribēju teikt, ka nav iemesla kaunēties par to, ka šī izšķiršanās ir kā vizīte pie zobārsta, bakalaura darbs, Satori raksts vai jebkas cits, kas prasa saņemšanos, un reizēm sanāk arī feilot šajā cīņā ar sevi, un tad, kad šī izvēle ir viegla, varbūt ir jēga uzdot sev kādu skarbu jautājumu.