https://www.youtube.com/watch?v=jX6MClA6HQk

Vai varbūt šī. Neiešazamoju. https://www.youtube.com/watch?v=hbzSqWBCjGQ

Nedēļas nogalē bija epizode, kad atnāca nākamā pasākuma organizatori, un jautāja, vai mēs esam tie tur, par kuriem visi runā. Es kā joku pajautāju, vai par mums tiešām runā? Un tiešām ir brīži, kad nākas sajusties kā daļai no kaut kādas īpašas grupas. Tādu grupu, protams, pasākumā ir daudz, un tur nav iemesla sajusties krutākam vai mazāk krutam kā citi, bet reizēm ir forši sajust to, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka, neskatoties uz pārspīlēto individualitātes sindromu. Drošvien tādēļ cilvēki mēdz dziedāt koros, un piedalīties Dziesmusvētkos. Kaut kādā ziņā piedalīšanās pasākumos ir kā ballītes rīkošana pašiem sev, uz kuru paskatīties atnāk citi cilvēki. Pieļauju domu, ka tā sajūta ir pietiekami reibinoša, un neizlīdzsvarojot to ar pazemību, var nonākt pie savas personas pārvērēšanas gan uz visu pārējo fona, gan sliktākajā gadījumā savas grupas iekšpusē. Un tad tu sāc gribēt stāstīt par dzīves jēgu kādam žurnālistam pie glāzes vīna, un pārliecinies, ka intervijai tiks pievienotas tikai smukākās bildes. Un tad tu vairs nevari publikā parādīties generic t-kreklā no H&M, un tev vajag uzvilkt kaut ko unikālu, ejot iznest miskasti.

Šo gadu garumā es esmu atklausījies gana daudz stereotipus apstiprinošus stāstus par “datoristiem”, bet kaut kā iepriekš tik uzskatāmi neesmu novērojis to, kā empātijas un savaldības trūkums cilvēkam liek izskatīties diezgan stulbam. Ja vēl onkulis manā vecumā uzvedas kā pusaudzis, un dramatiski pamet grupas čatu, tas šo priekšstatu tikai pastiprina. Pie tam tas absolūtais aklums par savu rīcību ir fascinējošs. Es pieņemu, ka šis aklums ir pat tādā līmenī, ka cilvēks nav pamanījis, ka viņš ir nonācis opozīcijā pilnīgi visiem, ieskaitot cilvēkus, uz kuru argumentiem viņš atsaucas. Es nezinu, vai šie cilvēki vispār dzird citu cilvēku argumentus vai jautājumus, bet pilnīgi noteikti viņi nespēj tos procesēt un iekļaut savā pasaules redzējumā. Viņi ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, bet arī par to, ka viņi ir gudrāki par pārējiem, galvenokārt par tiem “stulbeņiem”, kas uzdrošinās uzdot precizējošus jautājumus, lai nerastos pārpratumi. Absurdākais tanī visā ir tas, ka tīri statistiski viņi tiešām arī biežāk kļūdās pilnīgi idiotiskos veidos, salīdzinot ar cilvēkiem, kas uzdod reizēm pat šķietami liekus jautājumus, un kopumā panāk rezultātu ātrāk. Jo stulbas kļūdas ir grūtāk izķert par tām, kas ir ielaistas nepareizu lēmumu rezultātā. Jo ja kļūda ir stulba, tu pat nezini, kurā vietā viņu meklēt, ja vien kāds cits tevi kā kaķēnu neieliek ar degunu peļķītē.

Šis stāsts, protams, nav tāpēc, lai apstiprinātu stereotipus, jo arī grāmatvežiem un citiem “gudriem” cilvēkiem piemīt šis aklums, un noteikti kaut kādā mērā ir piemitis arī man. Tagad es tīri labi izbaudu kopīgi sasniegtus rezultātus, un mazāk frustrējos par to, ka lietas notiek “nepareizos” veidos. Pēdējais gan neatceļas pilnībā, jo ar savām problēmām pie manis vēršas arī tie, kuriem neinteresē atrast kopēju risinājumu, bet patīk pačīkstēt, kad problēma atkārtojas.

Runājot par iekšējo ksenofobiju, pat ja tā neizpaužas sociāli destruktīvās formās, man būtu muļķīgi to sevī noliegt. Tas var izpausties arī kā “tie tur cilvēki”, kas ir uzradušies tavā lokā kā kādu citu cilvēku draugi un paziņas, un smadzenes nekontrolēti un neizbēgami izveido melnrakstu par to, kas un kādi viņi ir. Un tad kopīgu pieredžu un sarunu rezultātā viņi tavā apziņā atdalās no tiem citiem cilvēkiem, un katrs kļūst par atsevišķu indivīdu, un var izrādīties pavisam jauki un patīkami cilvēki, un nu jau draudzīga “čau” vietā jūs satiekoties un atvadoties apskaujaties. Un viss kas tev ir nepieciešams, ir atvērts prāts un mazliet nesavtīguma. Nonākšana līdz cilvēku patiesajiem “es” ir mazliet garāks ceļš, un tur, protams, nebūs tikai vienradži un varavīksnes, un būs nepieciešama pavisam cita līmeņa pieņemšana. Nu, vai arī atgrūšana. Tas jau ir jautājums par to, ko tu esi gatavs pieņemt, nenodarot pāri sev pašam.

Tie indivīdi, kas dzīvo tavā apziņā, viņi veidojas no stāstiem, un visbiežāk valoda ir tas medijs, kā šie stāsti nonāk līdz tavai apziņai. Kas nav liels pārsteigums, bet jāsaka, ka ir arī citi mediji, piemēram, mūzika. Pēc viena DJ seta man bija vieglāk saprast to, ko kāds cilvēks neveikli mēģināja pateikt iepriekšējā rītā. Visbeidzot visas tās radības, kurām valodas nav vispār, vismaz tādā formā, kā cilvēki to saprot. Tas prasa laiku, bet eventuāli arī suns kļūst par indivīdu, kura vēlmes un īpatnības tu iemācies lasīt. Un ja tu esi super artikulēts, un apzinies suņa uztveres robežas, tad arī otrā virzienā.

Nav tādu rakstītu likumu, kas Latvijas varasiestāžu konservatīvismam un rasismam traucētu to pārkāpt. Var jau būt, ka tomēr būtu kādas sekas, ja kāds, piemēram, būtu nomiris. Ir gan bažas, ka secinājumi tādā gadījumā būtu izdarīti pavisam citi, un par vainīgiem būtu padarīti paši cietušie. Silver lining šim visam varētu būt redzēt to savām acīm, nevis dzīvot komfortablā pārliecībā, ka viss naids paliek interneta komentāros. Ātri sabrūk delūzijas par to, kādā demokrātijā un tiesiskumā mēs te dzīvojam, un ka nav nepieciešami pārāk daudz mainīgi apstākļi, lai mēs kā Krievijā nonāktu līdz situācijai, kad parādītos reģistri ar aizliegtām darbībām, organizācijām un domām.

Man jāatzīst, ka pēc kādas piektās Ozija bildes es pārstāju uztvert to, kuram ir kas sakāms par šo tēmu. Coldplay mēmēm vismaz ir kaut kāda oriģinalitāte, kas liek mazliet vairāk fokusēties.

Atgriežoties pilsētā, mani apgaismoja, kāpēc internets ir pilns ar Coldplay mēmēm. Es, protams, nezinu šo cilvēku stāstu, bet jāatzīst, ka es drusku nesaprotu šādu cilvēku sānsoļus. Ir 21. gadsimts, un šie cilvēki izklausās pēc gana priviliģētiem, lai sakārtotu visas savas attiecības sev ērtā veidā bez nevajadzīgas publiskas drāmas. Ja vien slapstīšanās pati par sevi nav tas adrenalīns, kas viņiem ir pietrūcis. Taču vēl vairāk mani pārsteidz redzētie hot takes par šo situāciju. Tas man teju liek justies kā attiecību ekspertam, jo cilvēku seklums ir apbrīnojams.

Šī vasara būs socializēšanās pilna ne tikai mums pašiem, bet arī sunim. Diezgan prikolīgi ir vērot, kā suns satiek savus draugus, un tad viņi kopā iet vārīt sūdus. Un, protams, visi tie sarežģījumi, satiekot jaunus biedrus kompānijā katrā nākamajā pasākumā. Un arī fakts, ka visādi citādi pilsētā garlaikotais dzīvnieks mēdz nogurt no tusēšanas, un pēc dažām dienām jau ir gatavs doties mājās, gulēt savos dīvānos.

Es kādu brīdi nevarēju saprast, kāds Pillar ir points atbalstīt Godflesh koncertu, bet tad Gūgle man sniedza atbildi uz šo jautājumu.