Kāda dārza balles epizode man atgādināja to, ka mēs dzīvojam raibā īstu un dzīvu cilvēku sabiedrībā. Ne tā, ka es šo faktu būtu pazaudējis no apziņas, bet man bija iespēja pašrefleksijai par tēmu, kā mēs šādā situācijās rīkojamies, un kā būtu pareizi rīkoties. Visdrošākā stratēģija ir nedarīt un neteikt neko, ko es arī piekopu, bet tanī brīdī kad izskanēja frāze, "ja es zinātu to, kurš to izdarīja, es viņu nosistu", man šķita svarīgi par to padomāt. Es nedomāju, ka konkrētais tips faktiski ietu kādu sist nost, tas vairāk bija emocionāli izpušķots izteiciens, ko bieži vien lieto par situācijām, kad ir notikusi kāda netaisnība aiz nevērības, konkrētajā gadījumā izsisti logu stikli dēļ nevērīgas ielu tīrīšanas no sniega, bet tomēr šādas frāzes diezgan griež ausīs, un nešķiet pareizi tās normalizēt. Piemēram, nedomāju, ka vecākiem ir normāli dusmās teikt, ka viņi nositīs savus bērnus, ko viņi, protams, nedarītu, bet tā ir pārāk bieži dzirdēta frāze, un es to esmu dzirdējis attiecinātu ne tikai pret sevi.

Bet tātad - par reaģēšanu uz šādiem cilvēkiem. Es nedomāju, ka pasaule kļūtu labāka, ja es šim cilvēkam aizrādītu, ka nevajag teikt, ka viņš kādu nositīs, jo viņš bija atnācis uz šo ballīti piepildīt kādu konkrētu savu vajadzību, nevis tikt audzināts. Un tā viņa vajadzība bija izrunāt uz āru savu sakāmo bez atgriezeniskās saites. Esmu pamanījis, ka diezgan tipiska cilvēku stratēģija ir šādus cilvēkus ignorēt, vai izlikties, ka viņiem ir jābūt kaut kur citur. To mukšanu es saprotu, bet klaja ignorēšana man šķiet kaut kā nepareiza. Man šķiet, ka godīgāka attieksme būtu cilvēku pasūtīt dirst kā izlikties, ka viņš tur blakus neeksistē. Tāpēc es vienmēr esmu tas, kas turpina cītīgi klausīties, un mēģināt saprast, ko tad šis cilvēks īsti vēlas pateikt, vai vienkārši vēlas. Tad nu es uzzināju visādas lietas par griliem no Temu, ādas dīrāšanu, gaļu, sievietēm, indiešu veikaliņie un glauno priekšnieku, kas pārmet mērces pudeļu aplaizīšanu un roku neskūšanu. Pēdējais liek domāt, ka daļa stāstu ir izdomāti, bet pasaulē netrūkst tādu personāžu, kuriem ir svarīgi atnākt pie kādiem random cilvēkiem, un bez mitas kaut ko runāt. Es nezinu, vai tā ir kaut kāda sociāla izolētība, vai kaut kāda cita cilvēka dabas izpausme, bet tāda parādība eksistē, un nepārprotami tā nav vērsta uz komunikāciju. Es nedomāju, ka šim cilvēkam palīdzētu tas, ka es viņam racionāli paskaidrotu, kāpēc viņš veikalā pirktu broileri var saplēst ar rokām, ka es vidrīzāk varētu nodīrāt teļa ādu veiksmīgāk kā viņš, un tomēr es neēdu gaļu, neskatoties uz savu dzimumu, un vēl visādus aizraujošus objektīvus faktus. Man pat īsti nebija iespēja viņam pajautāt, kas ir tā par darba vietu, kurā viņam kāds ir vēlējies noskūt rokas. Viņš bija izrunājis savu runājamo, un pats devās prom. Man pat nebija jāizdomā izeja no šīs situācijas.

Man ir sajūta, ka ir visai maz veiksmīgu stratēģiju, kā eksistēt sabiedrībā, un nerēķināt mazākā ļaunuma iznākumus. Lai izjustu genuin mīlestību pret visiem cilvēkiem, ir neiespējami izvairīties no augstprātības. Mēs zinām, ka klaiņojošiem dzīvniekiem nav nekādu cēlu mērķu dzīvojot pa vidu cilvēku sabiedrībai (lielākoties arī otrādi), bet mēs spējam viņus pieņemt kā daļu no dzīves dabiskiem procesiem - baloži, kanāla bebri, klaiņojoši kaķi. (Neapšaubāmi netrūkst cilvēku, kas ir gatavi arī visu šaut, indēt, un norobežot.) Mēs nevaram bez augstprātības šādu pašu pieņemšanu izjust pret random kaimiņiem ar problemātiskām attieksmēm un izteiksmes veidiem. Vēl ar cēlu mērķi saglabāt civilizētu mieru, mēs izvēlamies nepaskaidrot katram pretīmnācējam, kāpēc viena vai otra attieksme ir problemātiska, un ļaujam turpināt tās normalizēt. Un daudzas citas dillemas, kuras mums nākas risinār rīltaimā. Nu, vai arī izvēlamies ļauties straumei, kas ir dilemma pati par sevi.

Jā, laikam svarīgākais iemesls šīm pārdomām ir tāds, ka agrāk mani motivētu bailes no konflikta, tad šobrīd es meklēju loģisku skaidrojumu šādās situācijās nemeklēt konfliktu. Iespējams to varētu pārfrāzēt tā, ka šobrīd man ir bailes kļūt par cilvēku, kurš visu laiku vietā un nevietā meklē konfliktu, un kaut kāda intuitīva sajūta, ka tas kaut kā nav pareizi.