Es diezgan bieži dzirdu, ka cilvēkus satrauc mana kategoriskā attieksmes pret reliģiju. Tas man šķiet jocīgi, jo manuprāt šī attieksme mani padara par labāku, nevis sliktāku cilvēku. Manī netrūkst empātijas un pieņemšanas tikai tāpēc, ka man tās īsti nav pret cilvēkiem, kuriem empātijas un pieņemšanas trūkums jau ir iestrādāts vērtību sistēmā. Bet šo nekritiski reliģisko cilvēku vagoniņā var droši piemest cilvēkus, kuri uzskata, ka bērni ir jebkura cilvēka bezkompromisa svētība. Tai pat laikā es zinu, kā reizēm izklausās bezbērnu kustības argumenti un viedokļi - trust me, I'm not that. Abas šīs tēmas man ir pieparkotas melnrakstos, un es tagad neizplūdīšu detaļās. Bet vēl bez neapzinātas dzīvošanas un grūtībām uzņemties atbildību, ko mēs katrs lielākā vai mazākā mērā noteikti varam pārmest arī sev, laikam mani disturbē tas, ka abas augstāk minētās pārliecības glorificē ciešanas. Tā vietā lai meklētu veidus, kā tās mazināt, un kā ar tām dīlot, tiek vienkārši pateikts - tas ir labi un vajadzīgi. Var jau būt, ka tas ir priekšnoteikums tam, lai veidotos empātija, bet es diezgan skaidri zinu, ka es esmu daudz labāks cilvēks un spējīgāks palīdzēt citiem tagad, kad visi traumu un ciešanu kambari ir iztīrīti.