Balstoties visādos matemātiskos aprēķinos, arvien biežāk izskan hipotēzes par vairāku visumu eksistenci. Zinātnieki, protams, vēl nav tik tālu tikuši, lai kaut ko apgalvotu ar kaut cik vērā ņemamu varbūtību, bet ir piesardzīgs pamats domāt, ka tas ir laika jautājums. Jau viena visuma ietvaros cilvēkam ir iemesls sajusties niecīgam, bet ja mums pēdējo vieninieku (viens visums) aizstās ar kārtējo bezgalību, cilvēka kā sugas pašvērtējumam vajadzētu nolaisties atpakaļ uz visu pārējo dzīvo būtņu līmenim uz šīs planētas. Domāju, ka kaķi sevi nešausta ar jautājumu par savu vietu visumā, viņi to vietu paņem savu iespēju robežās.

No otras puses es kaķim nevaru pajautāt, ko viņš domā par iespēju, ka mēs dzīvojam vienā no bezgalīgi daudzajiem visumiem, un pieņemu, ka tā nav tikai valodas barjera. Līdz ar to ir zināms pamats domāt, ka šis izzināšanas process spēs atnest ļoti daudz jaunu faktu ar kuriem operēt, ja vien cilvēce turpinās pastāvēt. Un tas varētu notikt daudz straujāk, kā varētu iedomāties. Vēl ir dzīvi cilvēki, kas akmeņus no mēness ir pētījuši, kamēr citi šobrīd mēģina aprēķināt notiekošo melnajos caurumos, vai kaut ko tik pat abstraktu. Vai arī otrā virzienā - ķer kvarkus, un mēģina šīs divas fizikas apvienot vienā jaunā fizikā. Tomēr tas cilvēces pastāvēšanas fakts nav garantēts, un tas ir drusku bēdīgi. Pie tam tas ir bēdīgi neskatoties uz to, ka lielākā daļa zināšanu tiks iegūtas tad, kad manis šeit nebūs. Tā ir diezgan jocīga un neracionāla nožēla, bet viņa tur ir.