Vakar noskatoties The Holdovers, un šodien lasot par vienu zinātnieku, es iedomājos, vai tam faktam, ka man nav neviena vecāka, kas būtu rezervējis vietu manās domās, nav kaut kādas priekšrocības? Sure, tam ir nepārprotami trūkumi. Ceļš uz spēju komunicēt ar cilvēkiem bija diezgan grubuļains, bet ne nepieveicams, un varbūt pat beigās atbrīvots no kaut kādiem šauriem priekšstatiem. Lai gan šauros priekšstatus, protams, bija visas iespējas sagrābstīt pa ceļam. No otras puses viss šis "vai mans tēvs ar mani lepotos" arī ved pie ļoti jocīgiem lēmumiem. Tas pats pieminētais zinātnieks ir diezgan mētājies savos akadēmiskajos meklējumos, jo nevienā žanrā ļoti ilgu laiku nav jutis piederību, tai pat laikā nav atmetis domu, ka tai obligāti ir jābūt akadēmiskai karjerai, kas atbilst ģimenes kopējai leģendai. Cita starpā, ja viņš šo jautājumu par tēvu uzdot savos septiņdesmit plus gados, šis ir tāds diezgan stingrs tvēriens. And yet again - cilvēki no šādām dinastijām pēc tam pērk salas kaut kur okeānā, nevis pusmūžā secina, ka visa pasaule ir tava austere, un tu par savām mājām vari saukt jebkuru vietu, par kuru tu šodien vari samaksāt, bet tev nekas materiāls arī nepieder.