Tikko skujoties, iedomājos, vai tā ir kino klišeja, kur tēvs māca dēlam skūties, vai tā tiešām dzīvē notiek? Nav jau tā, ka es nekad neko par šo procesu neuzzināju no sava tēva (aka patēva), bet vienīgā lieta, ko es skaidri iemācījos, ka nevajag skuvekli likt nost ar asmeni uz leju, un arī tas man tagad noder tikai pēdējā gada laikā. Visu pārējo laiku bija citi bārdas savaldīšanas gadžeti. Bet kaut kādu beisiku par sejas apmatojuma gaidlainiem es relatīvi nesen iemācījos no Jūtjūbes, jo bija neliels stragls ar to mazliet pēc matu apgriešanas, un attālināšanās no metālistu klišejām.

Bet ja jāpadomā vēl par lietām, ko es esmu iemācījies no sava patēva, kas ir bijusi visilgākā tēvišķā figūra manā dzīvē, tad galvenokārt to, kādam nevajadzētu būt vīrietim. To drošvien ir grūti pateikt tā, lai tas neizklausītos disrespectful, jo viņš gan deva stūrēt kamazu, gan mēs braucām makšķerēt, gan taisījām kopā remontu, bet ja man jāmeklē kaut kādas dzimumvienlīdzības saknes, tad tās noteikti nav nākušas no sieviešu figūrām manā dzīvē. Tas gan varētu izklausīties drusku augstprātīgi, jo gan jau ir visādas mazās lietas, kuras grūti novērtēt. Bet ja runājam par lielajām, tad mana ģimene noteikti bija paraugs tam, kā es negribētu veidot attiecības savā pieaugušajā dzīvē. Man pat ir aizdomas, ka mans patēvs un viņa vecākais brālis bija visai netipiski padomju pilsoņi, kas aprecējās diezgan vēlu, un tam ir kaut kāds sakars ar dzīvošanu mātes kotelešu paspārnē. Attiecīgi diezgan slikti rolmodels attiecību veidošanai. Es diezgan skaidri atceros domu viscaur saviem pusaudžu gadiem, ka es neveidošu attiecības ar sievieti, kas būs aukle, pavāre un mājsaimniece. Šodienas acīm neizklausās groundbraking, bet tanī nenobriedušajā vecumā, kad visa vide apkārt signalizēja pretējo, tas bija diezgan progresīvi. Un šķiet, ka es šobrīd esmu vistuvāk tai pusaudzības gadu vīzijai, kā jebkad iepriekš.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka drošvien dzīvē būtu bijis daudz vieglāk, ja bērnībā un pusaudzībā būtu bijis kāds normāls rolemodel. Kaut vai sīkumos.