Skatoties uz visādām putraimu putrām ar ceptu speķi, un atceroties cūku ausis, iedomājos, ka nevar būt, ka cilvēki kaut ko tādu ēd citādi kā tikai sentimentālu motīvu vadīti. Es absolūti saprotu, ka reizēm gribās kaut ko tik vienkāršu kā griķi vai vārīti kartupeļi. Es domāju, ka tāpēc arī ātri vārāmās nūdeļu zupas ir tik populāras. Bet viss šis nacionālpatriotiskais zemnieku taupības ēdiens man šķiet ir tikai poza. Ne tā, ka man būtu problēmas ar to, ka kāds ar kaut ko tādu aizraujas, bet man šķiet stulbi stāstīt, ka tas ir kaut kādā mērā garšīgi. I mean, jebkādas rūpnieciski sagatavotas pārslas ir labākas par kaut kādiem samaltiem un nez cik ilgi vārītiem graudiem, diez pasarg vēl starp diviem akmeņiem, vai fileju būs patīkamāk ēst kā kaut kādas dzīvnieku locītavas vārītas pusi diennakts.

Es šo pieminu tāpēc, ka man šķiet, ja cilvēki iemācītos piedēvēt lietām tikai tās īpašības, kas tām ir piedēvējamas, viņiem gan būtu vieglāk pieņemt citu perspektīvas uz lietām, gan neiebraukt liekulības labirintos.