Sākšu ar disklaimeri - es te nebičoju un nedžadžoju, vienkārši mēģinu saprast. Ja, piemēram, cilvēkam ir disleksija, un tu to zini, ir vieglāk saprast, kas tur otrā galā notiek.

Bet, tātad, is there a condition, kad cilvēks katostrofāli nespēj paredzēt cita cilvēka uztveres izaicinājumus? Es te darbā cīnos ar vienu kolēģi, kura izmētātās informācijas kripatiņas man ir jāsalasa no dažādiem avotiem, un kā puzle jāsaliek kopā. Un tas nav tikai par kaut kādu framgmentētu informācijas apmaiņas sistēmu, bet tas notiek katru reizi, kad es uzdodu kādu precizējošu jautājumu. Bieži vien arī tad, ja pietiktu ar atbildi - jā, tu pareizi saprati. Es sastutēju kopbildi daudz maz saprotamā formā, un tad mēģinu vēl noprecizēt pēdējās detaļas, un tad atbilde... vai atbildes šo kopbildi sašķaida mazos gabaliņos, un paiet zināms laiks, kamēr es saprotu, kur kas šobrīd atrodas. Rodas pat kārdinājums neuzdot pārāk daudz jautājumu, un darboties uz pieņēmumiem, un es zinu, ka tas nebūtu pareizi, tāpēc mēģinu saprast, vai ir kādas labākas metodes šādās situācijās.

Ja par piemēriem, lai labāk saprastu, par ko es runāju, pēdējais ir visai specifisks. Cilvēks ir uzrakstījis mulsinošu komentāru, iespējams zem nepareiza tāska, bet kas to vairs lai zina, un es mēģināju noskaidrot, vai šī komentāra visas detaļas attiecas uz konkrēto uzdevumu. Mulsinošais komentārs tika salabots un saīsināts, un es, atverot diskusiju, vairs nevarēju saprast pats savu jautājumu. Diskusijas būtība komentāros ir tāda, ka strādājot pie divdesmit dažādiem uzdevumiem, kur daži savā starpā var būt arī saistīti, ir vieglāk orientēties, ja tu detaļas vari izlasīt komentāros. Un es redzu, ka ar šo cilvēku straglo ļoti daudzi, ne es viens.