Šodien dzirdēju teoriju, ka pain of rejection (pat nemēģināšu latviskot) ir tāds pats evolūcijas produkts kā fiziskas sāpes. Tas, savukārt, rada visādas citādas pārdomas par bezmērķīgām ciešanām, un nekā nedarīšanu ar to. Neesmu gan iedziļinājies šinī jautājumā, tāpēc nojaušu, ka būtu kaitnieciski šo visu pārāk vienkāršot. Pieņemu, ka daudzos gadījumos ir cilvēki, kuriem drīzāk ir jādīlo ar savām nesamērojamām reakcijām, nevis jāmeklē fundamentālas problēmas savā dzīvē. Bet tomēr ir kaut kas interesants idejā, ka ar savām sāpēm, ko rada sociālā dzīve (vai tās trūkums), ir jādīlo apmēram tāpat kā ar lauztu kāju - jādara kaut kādas konkrētas lietas, lai to dziedētu. Nekad par to nebiju aizdomājies šādā veidā. Vai jebkurā citā, ja godīgi.