Tikko aizrakstīju savam šrinkam. Jo kā mans šrinks vairākas reizes ir teicis, kaut ko mainīt un labot var tikai tad, kad ir labi. Bet nenoliedzami ir arī tas, ka tad kad ir labi, iešana pie šrinka nešķiet pārāk akūta vajadzība.

Man nākas secināt, ka es esmu diezgan daudz ko iemācījies. Negribētos gan teikt, ka pēdējā laikā. Pēdējie divi gadi, protams, ir bijuši groundbreaking, bet man negribētos visus kredītus atdot tikai dažām izredzētām praksēm un notikumiem. Es domāju, ka arī iepriekšējos gados ir akumulējies daudz kas tāds, kā augļus es redzu tikai tagad. Tomēr nedaudz skumdina, ka tik daudz nācās atlaist, lai es varētu būt tāds, kāds es esmu šobrīd. Iztēlojos kādu, kas ironiski zem deguna novilktu: "Lesson of letting it go." Un tad es pusaudzīgi varētu iebilst: "No, we burn things down to the ground."

Bet dzīve ir drusku sarežģītāka kā tikai skatīšanās uz priekšu. Citādi var sanākt kā Filter dziesmā: "You're celebrating nothing and you feel a-okay." (But I wanna feel like a tall tree. Joks.) Bet es noteikti esmu beidzis par daudzām lietām reflektēt. Iespējams tāpēc, ka es biju atmetis domu par to, ka dažām domām un sajūtām būs kāds jauns impulss, un tā nu es te palikšu ar savām sajūtām, atmiņām un interpretācijām, un nekur tālāk par malšanos savā galvā netikšu. Bet iespējams tās pašas nākotnes labā vajadzētu kaut ko sapurināt. Cita starpā es nedomāju, ka "laiks dziedē visu", un man vispār nepatīk vārds "dziedē" šinī kontekstā. Laiks, protams, nomierina emocijas, pārkārto prioritātes, ļauj dzīvē ienākt citām lietām, bet laiks neatrisina lietas. Tas ir kā, piemēram, ar ceļa negadījumu, kurā tu gūsti traumas. No sākuma tu esi histērisks, jo tev sāp, un tu asiņo, pēc tam tu neesi pārāk laimīgs par savu dzīstošo brūci, jo tā tev ierobežoto kustības brīvību, lai gan lielāko daļu tavas ikdienas tā neietekmē, visbeidzot tev ir palikusi rēta, kas ir tikai vizuāls artefakts tam, kas ir noticis pirms kāda laika. Bet sajūtas un viedoklis par to, kā notikumi risinājās ceļa negadījuma brīdī, tev īsti nav mainījies, ja vien nav parādījušies jaunas liecības vai viedokļi par šiem notikumiem. Jo kāpēc gan kaut kas mainītos? Jo laiks?

Vēl es vakar uzrakstīju dzīvokļa saimniekam, ka janvāris ir pēdējais mēnesis, kad es uzturēšos Matīsa ielā. "Uzturēties" gan ir diezgan liels vārds jau tagad. Un trešajā janvārī es došos uz Avotu ielu parakstīt nomas līgumu. Es pieņemu, ka tieši tāpēc mani aicina satiksties. Šī telpu nomas epopeja ir krietni ievilkusies, tāpēc es pieņemu, ka visi jau ir samierinājušies ar šo domu, ka es tomēr nomāšu tās telpas. Es nezinu, vai tās būs šī gada beigas, un nākumā gada sākums, bet tas noteikti būs kaut kāds jauns sākums. Un kas zina, varbūt pēc gada es būšu secinājis, ka šī ir bijusi stulba doma, un jādomā kaut kas jauns. Tikmēr fonā notiek sarakste citā grupas čatiņā, un gan jau līdz vasarai tiks realizēts vismaz viens projekts. Tās paralēlās realitātes projekti vienmēr sniedz gandarījumu, kamēr lielais projekts "dzīve" vienmēr rit lēni un nezināmā virzienā. Tur vismaz ir skaidrs - mēs gribam gaismiņas!