Pirms kāda laika ASV bija kaudze gadījumu, kad cilvēki, kuriem ir nozagts telefons, ir pazaudējuši pieeju savam Apple ID. Arī naudu, bet naudas izkrāpšanas shēmas ir daudz un dažādas, un tur ir mazliet citi noteikumi. Gadījumi ar telefoniem balstījās uz sociālās inženierijas metodēm, un telefona passcode iegūšanu, tāpēc Android lietotiājus pasargāja citi ekonomiskie faktori.

Pret paviršību sociālās situācijās šie tehniskie risinājumi nelīdzēs, bet jāsaka, ka es pavisam citādāk tagad skatos uz pirksta nospieduma lasītāju un sejas atpazīšanu. Ir, protams, cilvēki, kas nesihronizē savus datus ar korporāciju serveriem, un pret savu ierīci attiecas kā pret priekšmetu, kas jebkurā brīdī var izgaist, and good for them, bet izrādās būt mazliet paranoiķim ir sliktāk kā pilnībā paļauties uz korporāciju dizainēto lietojamību. (Lielisks vārdu salikums man te sanāca.) Ar "mazliet paranoiķiem" es domāju tos, kas baidās šērot savus biometriskos datus, bet brīvi dalās ar saviem foto ar serveriem, un glabā paroles telefonā.

Es varbūt nesākšu kolekcionēt kompaktdiskus, bet šķiet, arī es esmu sasniedzis stadiju, kad man vajag biežāk iet pieskarties zālei. Par laimi analogā ikdiena man nav jābūvē no nulles. In fact, es te uzinstalēju vienu no daudzajām aplikācijām, kas solās būt alternatīva algoritmu saturam, un secināju, ka es nespēju dokumentēt savu dzīvi tādā līmenī, lai man būtu septiņas bildes nedēļā, ko tajā aplikācijā ievietot. Tas gan nenozīmē, ka es esmu pasargāts no algoritmiem un klankera, un es nevaru apgalvot, ka soctīkli nav nozīmīgs instruments, lai uzzinātu jaunas lietas. Bez soctīkliem var arī palaist garā faktu, ka draugi spēlē diseni vai rīko dzimšanas dienas svinības. Es gan ceru, ka drīzumā būs Bluesky līmeņa tipping point. Jo, piemēram, kas darās Tviterī, man nav ne jausmas jau stipri sen.

Es te vēroju, kā visi ir sarosījušies uz politiskiem viedokļiem. Savulaik es cilvēkus rosināju izdarīt izvēli par jaunām sejām politikā, par ko mani nosauca par koministu, un tas vēl bija mūsu inteliģentais sabiedrības slānis, tāpēc tagad neredzu jēgu iesaistīties šajā pseidoaktīvismā.

Taču viens arguments, kas gan vairāk izskan kā pārmetums, ir tāds, ka Progresīvo vēlētāji balso par kaut kādām izdomātām problēmām. Redz, kaut kādi būmeri varbūt arī nav ideāli visās izpausmēs, bet viņi toties ir kārtīgi "saimnieki". Pieņemu, ka ar to domāts ir labi vadītāji. Saimnieks svešās kabatās tomēr nav glaimojošs apraksts. Nefokusēsimies uz Kulbergu, bet es viņu pieminu tāpēc, ka redzēju fragmentu, kur viņš paskaidro, kur ir sievietes vieta. Latvija varbūt nav liela valsts, bet tomēr vairāk par miljonu cilvēku. Varu derēt, ka var atrast kādu labu un pieredzējušu vadītāju visos sainieciskajos jautājumos, kas vienlaikus nebūs emocionāli atsaldēts. Un pat ja visiem būmeriem var būt savs personiskais viedoklis, neviens viņus ar varu nespieda izteikt visādus sociāli neadekvātus vispārinājumus, un tad palikt pie saviem sainieciskajiem jautājumiem.