Es beidzot aizgāju līdz jaunajai Tiny Giant kafijas vietai – parunāties ar džeku no Instagrama, nopirkt kafiju. Pēc sarunas par to, kādā veidā es gatavoju kafiju, nopirku to “vidējo” filtra kafiju.

Ja salīdzina ar kafiju, ko es lietoju ikdienā, pirmā nepārprotamā atšķirība ir krāsa. Viens malks atklāja, cik ļoti skābāka tā ir salīdzinot ar ierasto, un es jau tagad nedzeru stipri grauzdētas robustas. Un šis nav “ziemas ķirši miglainā saullēktā” līmenī, viņa diezgan nepārprotami ir skābāka, tāpēc ja kādam interesē skābas kafijas, varu ieteikt pamēģināt. Viņiem esot vēl lielāki Brazīlijas džungļi par to, ko es nopirku.

Vēl man iedeva pagaršot malciņu uz vietas gatavoto filtra kafiju. Tās ir tās diezgan ūdeņainās kafijas, kas ir kaut kur pa vidu starp klasisku espresso un tēju. Jāatzīst, ka man tīri labi patika, kā tā garšoja. Iespējams es pat sajutu to slaveno saldumu. Kontekstam, ļoti vienkāršojot kafijas dzērienu klasifikāciju, ir trīs veidu kafijas dzērieni – espresso, kafijas piena dzērieni, un ūdeņainās filtra kafijas. Pirmās statistiski esot atdevušas sava līdera pozīcijas piena dzērieniem, bet tās ūdeņainās kļūst arvien populārākas kafijas gurmānu vidū, kas primāri kafiju gatavo mājās. Nedomāju, ka es kļūšu par ūdeņaino kafijas cienītāju ikdienā dēļ mana caffeine crash, bet tas ir salauzis manu skepsi pret tām.

Es jau kādu laiku domāju par to, ka kaut ko vajadzētu pamainīt cibā. Ciba vienmēr ir bijis citādāks soctīkls, kopš cilvēki ir migrējuši uz FB un TW, bet ciba vairs nav pazīšanās, draudzēšanās, ballēšanās, attiecību drāmu, cepienu un diskusiju vieta. Es gan reizēm pamanu, ka mani neizskaidrojamu iemeslu dēļ lasa man nepazīstami cilvēki, un daudzi no viņiem pat ir adekvāti, bet tas nemaina faktu, ka šī jau sen ir runāšanās pašam ar sevi. Runāšanās ar sevi ir svarīga paplašinātās domāšanas sastāvdaļa, bet jāsaka, ka arvien vairāk pieaug nepublicēto ierakstu skaits, un tad rodas jautājums, kāda vispār jēga šinī procesā ir kaut kādai anonīmai cibai? Es vēl nezinu, vai tas būs par saturu vai formu, vai es sākšu rakstīt zem atslēgas, jo ciba man vienmēr ir bijusi par cilvēkiem, kurus es pazīstu klātienē, un rakstīšana zem atslēgas man vienmēr ir licies nevajadzīgi sarežģīts filtrēšanas mehānisms, bet kā jau minēju, visa tā cibas komūnas lieta šķiet ir izšķīdusi un pamirusi, un laikam ir jāpārnes uz klātieni. Drošvien biežāk ir jāiet ārā no mājas, lai cik man patiktos, ka cilvēki nāk ciemos. Reizēm trūkst emocionālās kapacitātes kaut ko organizēt, īpaši, ja visu laiku jārēķinās ar forsmažoriem kā piemēram slimošana. Viss sterilais small talk par kino, mūziku un priekšmetiem gan varētu palikt šeit, un tikt izslēgts no klātienes komunikācijas. It’s quite boring.