Man diezgan besī, ja daudzas praktiskas lietas prasa pārāk daudz manas uzmanības. Nu tā ka līdz bezmiegam besī. Tieši šobrīd vairākas lietas neiet uz priekšu, lai cik daudz iniciatīvas es izrādītu. Kad lietas visu laiku ir jābaksta uz priekšu, es sāku justies kā tāda vecmāmiņa, kas ir bijusi uz aptieku un tirgu, un šī jau ir bijusi smaga diena.

Es neatceros kurš, bet kāds bija izmantojis apzīmējumu “čakara nodoklis”, kas nozīmē to, ka tu samaksā par lietām mazliet dārgāk, bet nečakarējies ar tām. Man ļoti iepatikās šis apzīmējums, jo es esmu tas cilvēks, kas labprāt samaksā “čakara nodokli”. Es gan apzinos, ka tā ir zināma privilēģija, un daudzi bakstās ap lietām aiz tā, ka viņi nevar atļauties maksāt vairāk. Varbūt kādreiz es būšu situācijā, kad pašam jānaglo jumts, jo tā ir lētāk, bet šobrīd tā nav. Šobrīd visaugstāk es vērtēju savu laiku. Tā nav pārāk unikāla mana īpašība, es varbūt vienīgi ar to dīloju mazliet citādāk. Cilvēki mēdz iet uz restorāniem, pirkt dārgas koncerta biļetes, doties tālos ceļojumos lai “atpūstos”, es savus līdzekļus drīzāk esmu gatavs nodedzināt citos veidos, lai ikdienā uzlabotu rutīnas un atpūtas līdzsvaru, un šis “čakara nodoklis” ir viens no veidiem.

Saistīti, bet mazliet par citu tēmu, man šobrīd ir dīls ar vienu zemnieku saimniecību. Viņu galā viss nenotiek tā, kā viņi bija solījuši, un šis jau sāk kļūt par šīsnedēļas centrālo notikumu. Lai vai kā, cilvēki ir ļoti vienkārši, bet viņi ceļ telefonu, atzvana, pastāsta, kur viņi paši ir nolažojuši, un tas man dod zināmu mierinājumu, ka lietas tomēr tiks novestas līdz galam. Tas izklausās normāli, bet pieredze rāda, ka ļoti daudzi “pieauguši” cilvēki joprojām uzvedās kā bērni. Tas visdrīzāk ir arī mana stresa iemesls, jo visu laiku ir sajūta, ka tūlīt tev būs jābūt par vienīgo pieaugušo darīšanās ar svešiem cilvēkiem. Case in point, šodien Rimi kurjers ļoti smagi kaut ko elsa kā tāds sešgadīgs bērns, vienā nesienā uzstiepis augšā sešus maisiņus, un mana spekulācija ir tāda, ka viņš gribēja parādīt, cik viņam bija grūti, ja nu gadījumā kaut kas no maisiņu satura ir saspiedies. Man gan nebija laika iedziļināties, jo es drusku biju aizņemts mierināt suni, kura idiotiskā uzvedība vismaz ir saprotama un piedodama. Bet šis ir diezgan jauks vingrinājums – iztēloties mazu bērnu darām to, ko tavā priekšā dara kāds pieaugušais, un ja tev tā nešķiet bērnam pārāk jocīga rīcība, tad šinī situācijā ir problēma.

Ieraudzīju datus par alkohola lietošanu Latvijā, un atcerējos, ka neesmu alkoholu lietojis divas nedēļas. Gribēju rakstīt, ka tas nozīmē arī to, ka divas nedēļas mana sociālā dzīve ir bijusi skumja, bet tad atcerējos, ko es dzēru Aleponijā, un secināju, ka alkoholu neesmu lietojis ilgāk kā divas nedēļas. Jāsaka, ka saistība starp alkoholu un sociālo dzīvi joprojām ir stingra, īpaši tad, ka ārā vairs nav vasara. Gan jau arī šī saistība ar laiku izšķīdīs, bet vēl ne. Tā ir gana dziļi ieausta kultūras drānā.