Atbildot uz hipotētiskiem jautājumiem, es noteikti esmu kādreiz domājis, ka es gribētu būt mūziķis, ar to domājot visu to performatīvo daļu - skatuve, turnejas, intervijas, dziesmas, ko klausītāji dzied līdzi. Es pat domāju, ka kārtīm sakrītot pareizos veidos, tā varētu būt bijusi pavisam reāla perspektīva. Lai nerastos nepareizi priekšstati, šajos hipotētiskajos scenārijos es gribētu būt arī daudz kas cits, piemēram, arhitekts. Bet neapšaubāmi mūzikai ir liela nozīme manā dzīvē arī šobrīd.

Tikko redzēju video ar man nepazīstamu mūziķi kādā festivālā, kas ir notetovējies līdz zoda līnijai, un nodomāju - wow, labi, ka man dzīvē ir palaimējies nenonākt uz šī ceļa. Šī bija diezgan genuin reakcija, kas nosacīti ir pārsteidzoša man pašam. Man ne tikai vairs neinteresē angsty dziesmas, man pat vairs negribētos atrasties vietā, kur kāda no tām lauztos ārā no manis paša. Ja tas nebūtu vēl viens laika un naudas izšķērdējošs hobijs, es drīzāk gribētu mēģināt dīdžejot. Ne tāpēc, ka man tas labi padotos, bet gan tāpēc, ka tā būtu iespēja parotaļāties ar skaņu. Kā minimums tas varētu dot man zināšanas, kas palīdzētu kādam apjukušam dīdžejam pieslēgt kontrolieri, kas, piemēram, vakar būtu noderējis. Iespējams, ka pēdējo es varētu apgūt arī bez visas dīdžejošanas, ņemot vērā manu patiku gīkot par visādām nepraktiskām lietām. Man, piemēram, ir daudz nenoderīgu zināšanu par bītu veidošanu, un kafijas pagatavošanu, lai gan ikdienā es lietoju tikai Tidal un mokas kanniņu.

Nebūs nekā oriģināla tanī, ja es teikšu, ka kino ir pārāk daudz rīmeiku, bet cik brāļu Grimmu līmeņa pasaku filmu rīmeikus mums vēl vajag? Es neaizgāju uz Nosferatu, lai gan pieņēmu, ka "paskatīties uz smukām bildītēm" kategorijā tā varētu būt iespaidīga filma. Izrādās, pat vampīru tēma tik īsā laikā nav izsmelta, un es redzēju treileri jaunajam Drakula, un tas atsauca atmiņā bērnību un Kianu Rīvzu. Pilnīgi kļuva interesanti (ja nebūtu žēl sava laika) iet paskatīties, cik ļoti tas būs tas pats Drakula pirms... divdesmi(?) gadiem. Arīdzan, spriežot pēc treilera, jaunais Krauklis bija same old, same old, tikai mūsdienīgākā vidē, lai gan visa oriģinālā Kraukļa fīča bija komiksu estētika. Šai sakarā ir kārdinājums sākt skatīties Shogun, kad dienas ārā kļūs īsākas. Un tagad man interneti rāda jaunā Frankinšteina trilleri. Šķiet, ka arī šinī rīmeikā būs daudz košu kostīmu. Kas mums vēl sen nav bijis? Vilkači, Godzilla, gribēju teikt Čakijs, bet tagad esot tā Lilu, Lulu, vai kā nu to digitālo lelli sauca. Tai pat laikā ir doma aiziet uz jauno Supermenu, tā ka uzmanīgi ar to spļaušanu akā, no kuras pašam iespējams būs jādzer.