Tikko izdzēsu e-pastu par Rīgas maratonu 2010. gadā. Good timing.

Mani iejūsmina, ka ir kaut kāda nedefinēta mākslas žanru hierarhija. Ja, piemēram, uz Konklāva seansu (gan jau ir bijuši labāki piemēri, bet slinkums meklēt) forumā drīkst doties ar popkornu, tad uz teātra izrādi tajā pašā forumā ar popkornu doties nedrīkst. Es gan nezinu, cik ļoti viņi to kontrolē. Aiz tā man rodas tāds nenopietns jautājums, vai tas nozīmē, ka uz teātra seansiem drīkst ņemt šaujamieročus?

Tā jau man ir drusku vienalga, jo popkorna graušana man teorētiski varētu traucēt arī rokkoncertā, kamēr uz operu manis pēc cilvēki varētu iet arī krokšos, bet pusaudzis manī reizēm ierēc par šīm mākslīgi novilktajām līnijām, kur ir grūti nodefinēt nepārprotamas atšķirības starp Čārlija Šokolādes Fabriku un Melno Gulbi popkorna lietošanas kontekstā, tāpēc ir jāķeras klāt medija formātam, kas gan arī ir ļoti nosacīts, jo mēs, piemēram, abus šos seansus varētu aprakstīt kā ar projektora palīdzību uz ekrāna attēlota aktierspēle.

Vēl jau ir tas Riga IFF, kur varēja zālē ienest dzērienus glāzēs, kamēr Baltijas Pērlē ne?

Viens krievu neatkarīgais (bez ironijas) medijs ir saražojis daudz satura par miera sarunām starp Krieviju un Ukrainu. Ažiotāžu, protams, var saprast, jo bez vispārējā pizģeca, sankcijas, sprāgstoši droni un potenciālas iespējas nonākt frontē daudzus krievus neiepriecina, lai ko viņi domātu par radušās situācijas iemesliem.

No vienas puses man ir interesanti kaut ko uzzināt par pārrunu virzību. No otras - ir pavisam viegli laist garām visas detaļas, par viedokļiem nemaz nerunāsim. Jo bezkompromisa prieku par šī kara beigām es varētu izjust tikai pie konkrēta iznākuma, un domāju, ka es nekļūdīšos, ja es uzskatīšu, ka sarunu rezultātā šāds iznākums nav panākams. Es, protams, priecāšos, ja dienišķā nogalināšana un bumbošana beigsies, bet šampanieša atkorķēšanu es atstāšu, piemēram, tai reizei, kad noprikšu jaunu plašu atskaņotāju.