Es te paklausījos par nākotnes scenāriju modeļiem, balstoties demogrāfiskajos rādītājos. Pirmais faktors, protams, ir pieejamā darbaspēka attiecība pret nacionālas valsts iedzīvotāju skaitu. Šī dziesma ir veca kā pasaule, un balstās uz bezgalīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Var jau būt, ka šīs teorijas entuziasti kā neizbēgamu uzskata iedzīvotāju skaita sabrukumu laiku pa laikam, un neuzskata to par humanitāru katastrofu, bet tādā utopiskā pasaulē, kur cilvēks ir radības kronis ar kontroli pār savu dzīvi, šis neizklausās pēc ilgtspējīgas stratēģijas. Viena no šobrīd neizbēgamajām sekām ir pensijas sistēmas totāls sabrukums tajā formā, kā mēs to saprotam šobrīd. Man gan jāsaka, ka bez jebkāda argumentēta pamatojuma es jau no pusaudža gadiem esmu noskaņojies strādāt līdz savai nāves stundai, pat ja tam vairāk ir sakars ar bērnības traumām, nevis ar racionālu aprēķinu. Pusaudža gados es gan arī nedomāju, ka es dzīvošu pārāk ilgi, un šis priekšstats gan ir nedaudz mainījies. Lai vai kā, šinī ziņā man pat nebūs jāpārkārto sava dzīves filozofija, un morāli es esmu gatavs, ka dzīve un darbs ir divas neatraujamas eksistences realitātes. Viena no optimistiskajām teorijām šinī visā ir tā, ka produktivitāte turpinās augt dēļ tehnoloģiskām inovācijām, un darbaspēks 20. gs. nebūs tas pats, kas darbaspēks 21. gs. Tas gan nenozīmē, ka nebūs jāstrādā vēl vairāk, ja mērķis ir saglabāt esošo labklājības (lasi "patēriņa") līmeni.

Un te laikam parādās mans pirmais emocionālais iebildums. Es īsti nesaprotu šo vajadzību pēc vergošanas lielāko daļu savas dzīves, lai tiktu pie jaunākā bling-blinga. Un te ir zināms paradokss tanī, ka ar laiku tu iemācies nedzīties pēc nevajadzīgiem sūdiem, pat ja tu daudz ko vari atļauties, kamēr apkārt ir jaunieši, kas atrod visādus radošus veidus kā dzīvot dzīvi ar entuziasmu, bet viņi kāreiz gribētu reizēm atļauties lietas, kuras neko daudz nedod, bet tas dotu iesēju sajust, kā tas ir to atļauties. Tas "jaunieši" un "pieaugušie" dalījums, protams, ir diezgan relatīvs, jo sirmi bērni ar dārgām rotaļļietām still ir bērni, un tas ir viens no ekonomiskajiem un sociālajiem spiedieniem, kas neļaus tik viegli pāriet uz lēzenu ekonomiku sašaurināšanos. Un, protams, arī tas, ka visus šos wild kapitālisma labumus nebūt ne visi sistēmā iesaistītie bauda, un ir vieglāk runāt par to, kāpēc miljardieru pārmērības ir slikti, un ne tik viegli par to, ka ne visiem ir vajadzīgs parketnieks, lai pievestu bērnu pie skolas durvīm, lai cik tas būtu patīkamāk, kā dīlot ar ikdienas praktiskiem sūdiem.

Un vēl viena lieta, kas mūs ierobežo tiekties pēc utopiskiem sabiedrības modeļiem, ir mums tepat blakus. Diemžēl arī karš ir ekonomiskās kapacitātes sacensība. Jebkas liels un varens ir iespējams tikai ar milzīgām kolektīvām pūlēm, vai tā būtu Las Vegasas sfēra, vai militārā rūpniecība, kas spēj atturēt tādas progresīvas valstis kā Krievija no agresijas. Faktiski sanāk, ka mēs mūsu brīvību nosacīgi iemainam pret drošību, un mietpilsoniskais grind ir maksa par to. Nu, ja vien tev nav nenormāli paveicies, un kāds cits šo grind veic tavā vietā.

Kopumā ir jāsecina, ka tehniskās un organizatoriskās pārmaiņas pasaulē notiek straujāk, kā mēs tām tiekam līdzi sociāli. Mēs jau esam iemācījušies gribēt augsti tehnoloģiskas raķetes un smadzeņu operācijas, bet risinājumus sociālām problēmām joprojām meklējam kaut kādā 19. gadsimtā. Lieki teikt, ka ieliec cilvēkus 21. gadsimtā, mēģini tos pārvaldīt ar 19. gadsimta morāli, un tu nonāksi gan ekonomiskā, gan sociālā grāvī. Būtu jau kruta, ja cilvēce kopumā būtu malziet progresīvāka, un vairāk izmantotu svas bioloģiskās priekšrocības. Es saprotu, ka orkas mūs te nolēmušas bulijot okeānā, bet tādā globālā mērogā neviena cita suga mūs tā nopietni nav iecerējusi dominēt, un mēs te paši ņemamies ap sevis radītām problēmām.