Gladiators are Krovu sagaidāmi bija daudz labāks par jauno Gladiatoru. Fēnikss, protams, bija spīdošs savā ļaunā imperatora lomā. Tēls arī uzrakstīts ir labi. Mazliet klišejiski, bet nevarēja piesieties loģikas trūkumam.

Kas man šķiet interesanti, ka visas šāda tipa filmas ir gandrīz vienādas. Kaut kas līnījās par to, ka pasaulē vispār ir cik tur tie stāsti, un viss pārējais ir dekorācijas. Šinī gadījumā stāsts par varoni, kurš savu lietu dara vislabāk par pārējiem, neviens nespēj viņam līdzināties vai stāties pretī, kas liek viņu mīlēt visiem pozitīvajiem tēliem un nejaušiem garāmgājējiem, bet visas problēmas ceļas no tiem dažiem ļaundariem, kurmiem traucē mūsu varoņa spējas vai cilvēku mīlestība pret viņu. Beisiklī ar šo vienu teikumu es esmu aprakstījis diezgan daudz episku stāstu. Kas no vienas puses man šķiet jocīgi tāpēc, ka dzīve tā nestrādā, bet no otras, ka acīm redzot ir kaut kāda vispārcivlēcīga vēlme, lai tieši tā tas strādātu. Kaut kāds Laimes Lācis, Sers Lancelots, Robins Huds un Supermens vienā personā.

Vēl, protams, šķiet jocīgi, ka mūs formējuši ir tieši stāsti. Mums šķiet, ka mēs rīkojamies izejot no saviem priekšstatiem, bet mūsu priekšstati ir veidojušies no tā, kādus stāstus mēs esam dzirdējuši. Patiesībā tas nav nemaz tik jocīgi, bet ir zināma pretestība pret to, ka mūsu brīvā griba lielā mērā ir determinēta, un tāpēc tas jūtas jocīgi.