Mani diezgan kaitina, ka politika ir tik tālu no "policy making", un tik ļoti mārketinga un publisko attiecību apakšnozare.

Reku Valainis esot pateicis, ka AirBaltic vadītājs ir "zaudējis sabiedrības uzticību". Es nezinu, vai pat Valainis to ir izdomājis, vai vesels kolektīvs breinstormojot ir nonācis pie šāda formulējuma, bet nu skaidrs, ka neviens no šī formulējuma autorniem nespēj izmērīt sabiedrības uzticību. Tas ir reklāmas textbook paņēmiems, kur kaut kas ir "iespējami labākais", un numur viens produkts, ko iesaka kaut kāda asociācija. Jo skumīgāk ir tas, ka stāsts par sabiedrības neuzticību aizies. Vai tu uzticies AirBaltic vadītājam? Man būtu jāieskatās vēlreiz Raudsepa slejā, lai vispār atcerētos viņa vārdu, kāpēc lai es šim random cilvēkam vispār uzticētos?

Otrs piemērs par Trampu. "The Europeans have been seeking to shape the president-elect’s perception of how different outcomes will reflect on him. In particular, they have sought to convince him that his support for a mass giveaway of Ukrainian territory in the name of peace would make him look weak." Ja ir jāizmanto metodes, kas neatškiras no tām, kad no maza bērna mēģina panākt to, lai viņš sakārto istabu, un runa ir par vienas no pasaulē ietekmīgākās lielvaras vadītājiem, kā tas var nevairot politisko nihilismu? I mean, vēl bez cīņas ar nepārprotamiem draņķiem, kas cita starpā ir arī Tramps, bet "ņau, ņau" vēlētāju mandāts.

Es šādu retoriku nepiekoptu pret actual bērnu, bet cilvēce ap šo laiku varētu būt sasniegusi to briedumu, kad to varētu sapurināt, un teikt, lai tā izšņaud degunu, sasien kurpes, un savāc savu sūdu kopā. Kad ir plīsušas radiatoru trubas, nevienu nepis, kas kuram ko ir teicis pirms gada, un kurš tagad ir vainīgs. Ņem stellatslēgu un lupatas, un dodas novērst krīzi. Un arī pēc tam neapber sevi ar pelniem, bet uzņemas atbildību, un izdara secinājumus. Un dažreiz secinājums ir tāds, ka trubas mēdz plīst, un ir jābūt gataviem to risināt. Nav nepieciešamība izvērst plašu publisko diskusiju.

Man ļoti nepatiktu, ja man pēkšņi atņemtu tiesības piedalīties kolektīvajā lēmumu pieņemšanas procesā, par kuru man jau tā nav pārāk daudz ilūziju, bet visi šie ar pirkstu bakstījieni acī vienkārši rada vēlmi stiept ropu pēc slapjas lupatas.