You wanna have a life but not too real
Septembris 27., 2024 
07:53 am
Man dzīvē ir pārstājušas interesēt divas lietas, kas visspilgtāk raksturo to, kā es esmu mainījies. Es gan joprojām uzskatu, ka cilvēki nemainās, bet šis apgalvojums vairāk ir par vērtībām un pārliecībām. Tās gan, manuprāt, cilvēkos nemainās. Mainās tikai zināšanas un pieredze, kuri tev jāiegulda šinī vērtību un pārliecību rāmī. Bet ir tādas lietas, kas var kļūt par daļu no cilvēka identitātes, bet nav tieši saistītas ar vērtībām. Piemēram, latviešu Līgo tradīcijas. Varu derēt, ka kāds varētu sacepties par to, ka es Līgo izņemu no vērtību kopas, bet tas tikai tāpēc, ka šo svētku "vērtība" nāk kopā ar vārdu "tradicionālās", un tas vairāk ir valodas triks. Es kā indivīds mierīgi varētu piedzimt arī kaut kur Meksikā, un pilnīgi neko nezināt par lietviešu tradīcijām. Bet mums katram ir arī savas identitātes lietas, kas ir mazāk universālas konkrētā kopienā, bet par kurām mēs domājam, ka tās mūs pavadīs visu mūžu. Bet izrādās...

Pirmā - alkohols. Šaurākā formā "alus" drošvien nepazudīs pilnībā, bet tā vairs nebūs lieta, ap ko es varētu uztaisīt veselu pasākumu vai sarunu. Lai gan pēdējā piknikā mums tieši bija saruna, kurā bija jāmēģina paskaidrot, kas ir smoothie sour, and yet.

Otra lieta - metāls. Es jau iepriekš esmu rakstījis par to, ka mani ir sākuši garlaikot metāla festivāli, bet šajā stāstā vienmēr ir bijusi tēze, ka es esmu zaudējis saikni ar kopienu, un mani interesē vairs tikai mūzika. Tagad man ir jāatzīst, ka es neatrodu sevī spēku un interesi sekot arī mūzikai. Tā kā es joprojām esmu štata "metālists", kāds cilvēks bija pārliecināts, ka es zināšu, kas ir Lorna Shore. Un šinī piemērā izgaismojas būtiska nianse. Šeit pat cibā es esmu licis Sleep Tokan kaverversiju, ko izpilda šīs grupas vokālists, visdrīzāk es esmu kaut ko arī klausījies no šīs grupas, bet tas mani nav interesējis tik ļoti, lai es būtu iedziļinājies, kas tas vispār ir, un kā to visu sauc. Metāls joprojām ir mūzika, un tā mani joprojām interesē, bet mani šobrīd var sasniegt vienīgi pārsteidzot ar kaut ko jaunu, vai aizskarot sentimentālās stīgas. Tieši tāpēc es šobrīd visvairāk klausos elektroniku, jo ar to mani ir visvieglāk pārsteigt, jo pēdējos trīsdesmit gados šo to šis mūzikas novirziens ir saražojis. Es jau kādu laiku esmu pārliecināts, ka metālistu kopienas ir balstītas uz trauma bonding, ļoti bieži bez iespējas uz pašrefleksiju, bet es nebiju iedomājies, ka šo spriedzi var izventilēt ārā tik ļoti, ka lieta, kuru tu esi uzskatījis par fundamentālu daļu savas personības, tevi varētu sākt garlaikot. Es biju pārliecināts, ka tu vari aizbraukt no laukiem, bet laukus no tevis izvest nav iespējams, bet te nu mēs esam. Gan jau mani joprojām būs iespēja mājās pieķert hedbengojot, bet es tagad tomēr biežāk pa māju pārvietojos mīņājoties ritmā. Es joprojām pazīstu arī tādas emocijas kā dusmas un aizkaitinājums, bet tas vairs nenonāk krātuvē, un nekļūst par bumbu ar laika degli.

Iemesls tam, kāpēc es pieminēju abas šīs lietas ir tāds, ka starp abām es saskatu zināmas līdzības. Tām abām apkārt ir specifiska kultūra. Īpaši jau alkoholam - bāri, koteiļi, vīna malkošana, kāzas, bēres, ekskluzīvi šamanieši un konjaki, alkohola pudeles dāvanu kastēs. Tai pat laikā abām ir kaut kāda ietekme uz cilvēka psihi, apziņu, zemapziņu, personību. Alkohols un metāls man ir palīdzējis noņemt barjeras, un ļaut izlaist uz āru emocijas tādā formā, kas apkārtējiem dod iespēju tās viegli izskaidrot - tā ir mūzika un/vai reibums, kas liek viņam tā uzvesties. Also known as: "Ja jau tu esi izlaidis matus, tad jau esi sasniedzis pāli." Tai pat laikā šīs abas lietas ir palīdzējušas arī ar disasociāciju - savaldīt emocijas, un nospiest tās uz leju, veidojot milzu krājumus šo visu gadu garumā. Tagad šī noliktava ir diezgan patukša, un varbūt vienīgi reizēm tai vajag iziet cauri ar slotu. Varbūt kādu retu reizi sanāk uzskriet virsū kādai sen aizmirstai un nepamanītai kastei, un atbrīvot telpu arī no tās, bet tam šobrīd ir pavisam citi instrumenti.
This page was loaded Nov 22. 2024, 9:37 pm GMT.