You wanna have a life but not too real
Janvāris 12., 2024 
09:21 pm
Runājot par dažāda veida vecumiem - relatīvo, absolūto, emocionālo un citiem.

Manam trenerim palika trīsdesmit, un es viņam uzrakstīju diezgan garu apsveikumu. Es tā parasti nedaru, vai arī nezinu, ko teikt šādās situācijās, bet šis tika izdarīts with all care I had. Es domāju un ceru, ka tas bija labs apsveikums. Kad man jautāja, vai es pastāstīju par dzīvi no savām viedajām pozīcijām, es teicu - totāli. Neskatoties uz ironiju šinī piezīmē, es domāju, ka tas bija labi domāts.

Mūsu mājsaimniecībā, savukārt, es esmu mājas pusaudzis. Nu, ja neskaita suni, protams, bet tas vairāk pilda nīdī bēbja lomu. Tai pat laikā ik pa laikam man ir jāieņem caring pieaugušā loma, kad visas pasaules bēbji ar savām netīrajām rociņām nevīžīgi saplēsuši kādu pasaules skaistumu. Tā ir laba sajūta to spēt un dot.

Un tad vēl ir tie jaunie jaunieši. Es ieturu zināmu distanci, un neizliekos, ka es saprotu viņu dzīvi, nebāžos ar savām gudrībā, un nerisinu viņu problēmas. Bet viņi tur ir, un reizēm kādam jāuzklāj gulta, jāaizved kāds mājās, jāaiziet uz kādu viņu pasākumu. Man pagaidām nav ne jausmas, kā viņi mani uztver, jo viena lieta ir tie vecūkšņi, ar kuriem kopā viņi ceļ savas sapņu pilis, bet es esmu totāli cits dzīvnieks viņu pasaulē. Un tad kāds no viņiem man kaut ko pajautā, un tas ir tik mulsinoši, jo, hei, es absolūti neesmu jūsu tēmā. Es at best happen to be vegan, neheitoju geju, un vispār neesmu dzīves nomocīts dolbajobs, bet tas nenozīmē, ka es uz pasauli skatos tādām pašām apbrīna pilnām acīm.

Un pirms brīža es ieraudzīju kādu citu pazīstamu cilvēku, kas vēl tikko bija bērns, bet šobrīd ir uzvilcis pieauguša cilvēka autfitu. Tas ir tik jocīgi redzēt, kad jauni cilvēki spēlē pieaugušajos. Es pieņemu, ka arī es esmu tur bijis. Neesmu gan drošs, ka to darīju priekš sevis. Es arī tagad mēdzu uzvilkt šo pieaugušā kostīmu, bet tas ir drusku citādāk. Es te nesen saņēmu atzinības vārdus par zolīdo apģērbu jaunajā gadā, bet es pilnīgi notiekti zinu, ka tas neesmu es. Kaut kādā ziņā tas, protams, esmu es, jo es varu uzvilkt tikai to kostīmu, kas man der, bet to darot es ne brīdi neizliekos, ka tas ir cosplay. Es mājās drīzāk sākšu staigāt krāsainos legingos, un gulēšu teltī, nekā dzeršu savu rīta kafiju, uzvilcis pogājamu kreklu.
This page was loaded Nov 26. 2024, 7:20 am GMT.