Kovids un koncerti. Skatos uz covid statistiku, un uz Opeth un Paradise Lost datumiem rudenī. Kas notika ar In Flames vispār nav skaidrs.

Bet ja es pareizi saprotu, tad plānotais Foals koncerts nav vēl bijis? Bet līdzīgi kā ar In Flames es neredzu arī nekādus jaunus datumus. Jūs taču būsiet tik laipni man pastāstīt, kad tiks izziņots Foals datums? Ar metālistiem es kaut kā tikšu garām, bet šo gan es negribētu palist garām, jo es neesmu pareizajos burbuļos. Es arī par Placebo uzzināju tikai tāpēc, ka man kāds pajautāja.

Ir iestājies kaut kāds nemiers, jo gribās vairāk, un vispār negribās domāt par to, par ko negribās domāt. Kaut kāds emocionāls Marie Kondo efekts.

Bet veicot reality check, man ir jāsecina, ka mazliet ir jāpievalda ekspektācijas, un jānomierinās. Man reality check totēms līdz šim ir bijis pulkstenis. Laiks reāli velkas, kad prāts traucas ar gaismas ātrumu. Bet izrādās, ka arī kalendārs ir ļoti noderīga lieta. Varbūt piemetot kaut kādas dažas notikumiem nabadzīgas nedēļas, var salasīt trīs mēnešus, bet tā reāli runājot, ir pagājuši tikai divi mēneši. Bet pēc sajūtām šķiet, ka ir pagājis jau kāds pusgads. Un tad nav brīnums, ka pārējā pasaule netiek tev līdzi. No otras puses mēs esam divus gadus nodzīvojuši covid karantīnā, bet tas šķiet kā viens mirklis. Divi gadi tukšuma. Kāpēc tas bija sev jānodara, es šobrīd nesaprotu.

Bet ja par pozitīvo, tad šādā tempā attīstoties notikumiem, pēc reāli pagājuša pus gada dzīve būs tik pilna, ka teju vajadzēs otru sevi. Var jau būt, ka vienkārši korķi izdegs, lai gan šobrī šādu iespējamību es nejūtu.

P.S. Cibas aktivitāte pēdējos divos mēnešos arī ir pieaugusi par kādiem 300%.