Pēc viena Rīgas Laika raksta izlasīšanas man top garš cibas ieraksts par suņiem. Viena no lietām, kas rakstā tika pieminēta, bija vēlme dominēt pār šiem dzīvniekiem, un pat salīdzināta ar baudu, ko rada dominēšana un vardarbība seksa laikā. Es te domāju seksu ar entuziastisku konsentu. Un lai gan es nekad neesmu novērojis sevī apdraudējumu sajūtas, vai bailes no sapēm, tomēr es sāki aizdomāties par sava ķermeņa autonomiju. Tā tomēr ir diezgan smalka rotaļa starp konsentu un negaidītu notikumu pavērsienu. Bet laikam nekā gudrāka par komunikāciju tur arī nav, pat tad, ja tā notiek pēc fakta. Ir svarīgi gan atvainoties par zilumiem, gan pateikt, ka tev tas nerada probēmas vai ciešanas. Vai arī to, kas tev tomēr liekas too much.

Baigā ābece no vienas puses, tai pat laikā tik daudz iepsēju uzlabojumiem pat tad, kad tev šķiet, ka tu visu racionāli saproti. Jo citi civlēki un viņu sajūtas ir tik biedējoša teritorija, tāpat kā atklātība gan vairumā situāciju, gan vairumam cilvēku.