Man patīk dziesmu alternatīvās live versijas, un šī kaut kā notrigeroja veselu kaudzi sajūtu un atmiņu. Un šis primāri nebūs stāsts par dziesmu vai grupu, lai gan sākšu tieši ar to. Jo uz šīs grupas koncertu Berlīnē es braucu viens, un es nekad nebiju lidojis kaut kur viens. Es jutos diezgan pazaudējies, tai pat laikā visas pieredzes bija tik spilgtas. Pēc tam Prāgā, kurā savukārt koncertēja Highly Suspect, kas pēc visu algoritmu domām ir ļoti radniecīga grupa, es jau ķēru visādus flešbekus par Berlīnes braucienu. Toties Berlīnes koncerta laikā kopā ar visiem pusaudžiem es varēju aizkustināties par muļķīgām dziesmām.

Bet konkrētā dziesma, kas toreiz vēl nebija sarakstīta, kaut kā paceļ augšā kaut ko primitīvu. Man šobrīd tiešām viss ir labi, un es sen neesmu bijis tik optimistiks par nākotni. Krietni optimistiskāks kā Krāsotāju ielā. Bet visas šīs identitātes, ģimenes un bērnības stāstu lietas paceļ augšā kaut kādas skumjas. Dīvaini laikam ir tas, ka tās mazākā mērā ir personīgas skumjas, bet kaut kādas arhetipiskas, kas liek padomāt par citu cilvēku stāstiem, cik nu tev ir ļauts viņus zināt. Tie visi stāsti par māju sajūtu, neskatoties uz to, ka fiziskās mājas ne vienmēr ir bijušas drošā vieta. Kaut kādas primordial ilgas pēc piederības, un ģimene laikam ir tā arhetipiskā vieta, kur tev nebūtu jānopelna pieņemšana. Tai vajadzētu būt pēc noklusējuma. Vajadzētu. Un tad aiziejot uz kvīru filmām tepat Tallinas kvartālā, kur filmu sižēti nekrāmējas ar abstraktām problēmām, bet stāstu uz priekšu dzen diezgan nepārprotams konflikts, tās ir tās reizes, kad tiešām pašam gribās kādreiz būt par vecāku. Kaut vai aiz spīta.

* Un es esmu gatavs turpināt to strīdu, kur es uzstāju uz to, ka cilvēks nevar būt nelaimīgs, ja viņam bērnībā ir iedoti visi pareizie instrumenti. There is no amount of shit that can break such person.

https://youtu.be/9N8DIE_gcCo