Sākšu laikam ar atrunu, ka es te tagad nečīkstu, bet nodarbojos ar pašironiju un paššrinkošanu, un tīri objektīvi man viss ir kārtībā, un visdrīzāk ir labāk, kā ļoti daudziem. Protams, būtu labāk, ja nebūtu jādomā par to, ka man nav vēzis, un ārā nav karš, bet tomēr visdrīzāk labāk kā daudziem apmārt, kuriem arī nav vēzis, un šeit nav karš.

Vakar diezgan vēlu aizgāju gulēt, un šodien diezgan agri pamodos - vārdu sakot visas stresa pazīmes parastās. Nīgri mostoties, un es vispār pasauli no rītiem uztveru diezgan nīgri, atcerējos sarunu par meditāciju, un konkrēti par vienu no meditācijas veidiem - appreciation. Bija apgalvots, ka to esot viegli un ieteicams praktizēt no rītiem. Veroties ar vienu aci no segapakšas uz gaismu segas otrā pusē, nolēmu būt saules stariņš, un izmēģināt novērtēt savā galvā to, kas man šobrīd ir. Secināju, ka lai arī neviena no vēl funkcionējošām dzīves jomām kopā nebrūk, tomēr viņas visas šobrīd ir drusku problemātiskas - proti veselība, darbs, finanses. Par neeksistējošām nemaz nerunāsim. Tas nu būtu par drošības sajūtu, ko nes pašpietiekamība.

Bet labi, es tomēr atcerējos tos cilvēkus, kuru klātbūtni savā dzīvē es šobrīd novērtēju, un padomāju kaut ko labu par katru no jums. Cerams, ka sajutāt. Izklausās ļoti koeljiski, bet nebanāli par to laikam ir diezgan grūti runāt. Cita starpā es vienkārši neesmu pieradis pie tā, ka tieši šī dzīves daļa dod man visvairāk spēka un drošības. Not exactly what emotionally abandoned children used to rely on.