Es saprotu, ka Gārfīlds ir kaķis, un tas nav maz, bet varbūt ir laiks šai pārmaiņai? Kaut kas man patīk tajā viegli nīgrajā sejā, bet ir kaut kāda neliela disonanse.
Bet vispār gribās attālināties no tās nihilistiskās dzīves ironojas tēla, un tuvoties kaut kam cilvēciskākam. Citādi drošvien var arī astoņdesmit gados rakstīt cibā par savu demences pieredzi, izmantojot gārfilda jūzerpikčas.