Vakar laukos dēļ vēja ar sprādzienu skaņām izbeidzās elektrība, un gar elektrolīniju sāka degt zāle. Sekoja zvans glābšanas dienestam, kurš jau tā bija pārsolgots dzēšot pusi Latvijas, un vēlāk gājiens ar lāpstu apsist un ierobežot liesmas, kas jau sāka tuvoties mājai. Kad diena bija galā, un ar bezjēdzīgi pavadītas dienas sajūtu varēja doties atpakaļ uz Rīgu, izrādījās, ka uz ceļa nu jau atrodas trīs nogāzušies koki, lai gan braucot iekšā, ceļš vēl bija normāli izbraucasms.

Tā ir gadījies arī iepriekš. Ja es nebūtu izdomājis pastrādāt saulītē verandā, nav zināms, vai nebūtu nodedzis kaut kas vairāk par zāli un dažiem kokiem. Ja es nebūtu paņēmis līdzi tikko izņemto paciņu, nebūtu dūmu detektoru, ko pieskrūvēt, ja nu mājā tomēr kaut kas aizdegas. Ja es nebūtu burtiski pirms divām nedēļām nomainījis auto, es nevarētu tik vienkārši tikt garām nogāztajiem kokiem. Sajūta ir tāda, ka vispirms tev iedeva visus rīkus, lai tiktu ar visu galā, un tad uzmeta virsū šo mikroskopisko katastrofu.

Šis viss atgādināja par to, ka visas pamatskolā mācītās lietas par elektrību un uguni kādreiz patiešām var noderēt, lai cik muļķīgas un bezjēdzīgas tās šķiet tieši tanī brīdī, kad tev viņas stāsta un rāda. Un to, ka visām aptieciņām, rezervers izejām, evakuācijas plāniem, ārkārtas situācijas mugurstomām ir jābūt sagatavotām tieši tam mērķim un brīdim, kad tās patiešām būs vajadzīgas. Jo nav nekā kaitinošāka un kaitējošāka kā tas, ka nav pareizās trepes, pa ceļam ir kaut kādi neizcirsti ērkšķi, vai tev ir slapjas kājas un nosalušas rokas. Ļoti bieži prioritāti iegūst kaut kādas dekoratīvas un uz komfortu orientētas lietas, kurām protams arī ir jābūt, bet pēc tam, kad pamati ir nostiprināti. Un šo sadīzvisko atziņu var pielietot spektrā no valstu aizsardzības budžetiem līdz cilvēku attiecībām. Viss ir tiks stiprs, cik stiprs ir kodols. Čaulas parasti mēdz būt trauslas, pat ja tās ir cietas.