Mazliet distancējoties no faktiskās situācijas Ukrainā, jo reflektēt par "new normal" var sanākt divreiz dienā vai biežāk, bet viena lieta manī nenormāli grūzd, un tā ir rietumu demokrātiju politika.

Kādi ir iespējamie scenāriji?

Pirmais - Krievija uzvar un iedibina savus vasaļus Ukrainā. Vai pat Ukraina pārstāj eksistēt, un mums kartē vienkārši parādās lielāka Krievija, bet tās ir maznozīmīgas detaļas. Ko mēs darīsim? Trīcēsim par to, lai NATO tiešām turās pie saviem līgumiem, ja Krievija aiziet pilnīgi klīniskā gadījumā? Un arī no Krievijas puses - nu, paņēma Krimu, tagad Ukrainu. Ko tālāk?

Otrs - sankcijas, ukraiņi, nemieri, jebkas cits, kas liek Krievijai atkāpties. Kas tālāk? Gulēsim mierīgi, zinot, ka ukraiņi pa lielam izglāba mūs no psihopāta? Vēsturē jau netrūkst visādu precedentu, bet nav jau gluži arī viduslaiki. Dod dievs, lai Ukraina dabūtu atbalstu savas valsts infrastruktūras atjaunošanā, citādi visu atlikušo mūžu maizes gabals sprūdīs rīklē.

Trešais - aktīva pretestība un karadarbība turpina norisināties mēnešiem, gadiem. Kāda demokrātiska un eiropeiska valsts mums tur izaugs? Vēl nesen mūs satrauca Polija un Ungārija. Jau tagad ukraiņi varētu turēt kaut kādu rūgtumu uz pārējo Eiropu. Kāds rūgtums un nacionālisms attīstīsies gadiem dzīvojot kara apstākļos?

Anyway, es esmu patīkami pārsteigts par pēkšņo spēju tomēr atrast kopējo valodu, pat ja vienas demokrātijas citām demokrātijām vēl tikko kratīja ar pirkstu, bet nepamet sajūta, ka tiek darīts par maz. Adrenalīns, kāds tiek saņemts, vērojot, kura Ukrainas pilsēta kritīs, vai par kādām sankcijām Eiropa nespēs vienoties, ir apmēram vienāds.