Visbiežāk pēkšņi atgādinājumi par visu mūsu mirstību tiek uzskatīti par life changing experience - kāda tuva cilvēka nāve, potenciāli nāvējoša slimība, negadījums. Tas tad nu esot atgādinājums, ka dzīve ir īsa, un nav tik daudz laika, lai nodotos visādām nesvarīgām lietām. Man ir radies priekšstats, ka cilvēki tomēr ir tendēti atgriezties ierastajās sliedēs, pat ja uz laiku viņi get high on adrenaline.

Daudz interesantāks man šķiet domu eksperiments, ko tu darītu, ja tu uzzinātu, ka tev sava dzīve precīzi tāda kā tā ir būtu jānodzīvo bezgalīgi daudz reizes. Lūk to es saucu par scary shit, nevis nāvi. Tā kā allegedly šīs idejas autors ir Nīče, tad lūk šo es saucu par īstu triecienu reliģijai. Pieņemot, ka reliģija radās kā atbilde uz cilvēku bailēm no savas mirstības. Tādā ziņā reliģija ir labs instruments, lai attaisnotu visas dzīves ciešanas, jo beigās nāve izrādās ir izeja, un kaut kur tur būs labāk. Doma par bezgalīgo atkārtošanos šinī ziņā ir daudz nežēlīgāka, un ja kādu izdotos pārliecināt par šāda scenārija reālumu, no šī cilvēka varētu sagaidīt ļoti interesantus dzīves lēmumus.