So many people like their silly love songs. Karaoke nebūs īstā vieta man, jo es varu pārcilāt prātā visas vecās angsty pusaudžu dziesmas, kurām es vēl varbūt atceros vārdus, un varbūt pat to izpildīšana šodien neliktos pārāk problemātiska, tad viņas nu jau šķiet gana tālas un svešas, un dvēseli uz pusēm neplēš. Kur nu vēl publiski.

Also, laikam visi jaunieši, ar kuriem es staigāju uz bāriem, nav nemaz tik jauni. Es legit piedzīvoju sajūtu, ka ir ļoti jocīgi redzēt dažus jauniešus ar alkoholu rokās, un šķiet, ka nu jau šī sajūta tikai pastiprināsies, un vairs nebūs tikai "lol, mēs esam veci" koķetērija.

Es domāju, vai apzīmējums "būmerīgs prātvēders" ir gana raksturojošs? Uzreiz atzīmēšu, ka šoreiz man nav problēmas ar būmerīgumu, jo reizēm būmerīgo prātvēderu pārspriedumi ir gana izklaidējoši, un atrod visādus interesantus lenķus, kā paskatīties uz lietām. Ne pārāk noderīgus, bet interesantus. Bet es mēģinu izdomāt, kā raksturot to sacerējuma formu, kurā citiem tiek uzstādīta diagnoze, izliekoties, ka tā ir autora pašrefleksija par savām domām un sajūtām. Ļoti bieži šādi sacerējumi ir pilni ar interesantiem faktiem, salīdzinājumiem un ironiju. Galvenokārt man tie saistās ar Facebook, jo, piemēram, ciba manā apkārtnē pārsvarā ir iekšēja emocionāla refleksija par pasauli un tās notikumiem.

Lai vai kā, es novēroju, ka notikumi ASV un vēlēšanu tuvošanās ir vairojuši publikāciju skaitu par Trampu un Šleseru. Ir, protams, usual suspects, bet pamanīju dažus, kas kvalificējas kā mazliet dīvaini cilvēki, bet caurmērā gudri un prātīgi, un parasti neaizraujas ar interneta trollēšanu vai seklu refleksiju. Ja tas vēl sāk doties sazvērestības teoriju virzienā, tas manu pārsteigumu tikai vairo. Parasti atturos atstāt piezīmi, ka ne jau racionāli kāds balso par Šleseru vai Trampu, un bieži vien Šlesers un Tramps šinī teikumā vispār ir lieki.

Un vēl mani vakar appludināja Progresīvo kampaņas materiāli, un arī tur neiztika bez Šlesera. Jāsaka, ka es pat redzu jēgu pretnostatījumam, kur tev jāizvēlas gājējiem vai autobraucējiem draudzīga Rīga, bet mēģinājums atkārtot antiušakova panākumus uz Šlesera rēķina man gan šķiet mazliet jocīgs. Ja tu esi tik ļoti aizslīdējis uz generic centru, ka Jaunā Vienotība kļūst par tavu tiešo konkurentu, varbūt tas ir iemesls neuzbrukt vērtībām, ko tu pats pārstāvi, bet ja mēs tā pēc būtības skatamies uz to, kas šobrīd ir Ušakova morālais mantinieks, tad tas nav Šlesers. Man gan var pretargumentēt, ka viena lieta ir pēc būtības, un cita pēc sabiedriskās apziņas, to which I say - fair point. Bet šķiet, ka man šogad būs ļoti jāpievalda gag reflex, lai spētu izvēlēties mazāko ļaunumu.

Ja neskaita difterijas poti, šis nebija pārāk produktīvi. Visas analīzes lieliskas, izņemot mazas nobīdes, kas ir normālas "manā vecumā", un nākamā vizīte pie ģimenes ārsta pēc pusotra gada. Vēl jau maijā ehokardiogramma, bet šī nebūs pirmā reize, kad kāds ārsts nepamatoti satraucas par manu sirdi, un domājams, ka šī reize nebūs citādāka.

Vēl šodien mēģinu pašdiagnosticēt ADHD. Diena vēl jauna, bet pagaidām izskatās, ka medikamenti manu fokusēšanās spēju neuzlabo. Kas, protams, sasaucas ar citiem maniem novērojumiem par to, kas man strādā, un kas man nestrādā. Šķiet, ka par savu galvu man ir lielāka skaidrība kā, piemēram, par muskuļiem.

Reizēm instagram algoritms uzkarās uz kaut kādas tēmas, un sāk mest ārā viena veida saturu. Šitā vienreiz es divas dienas pavadīju kurwa bobr varā, tā vietā, lai man rādītu kaķu un suņu video. Šovakar algoritmu parāva pāru intīmās dzīves labirinots - erotiskā fikcija, poliamorija, queer, šibari, un citas lietas, kas aizrauj dažādus cilvēkus. Tāda sajūta, ka telefons būtu izlasījis šīs dienas jautājumu couples aplikācijā. Un tad es nonācu vietā, kur sieviete tirgoja savas intīmās vaksācijas izlitotās vaska paliekas. Mēs joprojām nekinkšeimojam, bet jāatzīst, ka šinī brīdi es sapratu, ka ir virzieni, kuros mana fantāzija nav pat spējīga doties patstāvīgi, ja tai specifiski nenorāda virzienu. Viena lieta ir nejusties dīvainam, bet pavisam cita teritorija ir sajusties garlaicīgam.

Nez vai ciba ir īstā vieta, bet man nav entuziasma vazāties pa internetiem ar savām vajadzībām.

Es priecātos, ja manā draugu un paziņo lokā būtu kāds, kas būtu ļoti labi informēts par auto tirgu šajā pavasarī. Līdzīgi kā cilvēki, kas regulāri izčeko dzīvokļu sludinājumus. Es tā ātrumā ieskrēju SS.LV, nodomāju, ka manā laikā tā nebija, un devos pie auto dīleriem. Auto dīleri man arī nepalīdzēja, jo tur bez žagošanās tiek pārdoti porši par septiņdesmit tūkstošiem, un tas man nepalīdz saprast vidējo temperatūru palātā. Bet pa lielam mani interesē, ko man maksātu bifeļa nomaiņa pret kādu mazāku auto.

Vēl viens virziens varētu būt īres auto. Nav tā, ka man auto būtu nepieciešams ikdienā, īpaši jau pilsētā, kur ir pilns ar Boltiem. Bet ja man vajadzētu aizbraukt uz nedēļu uz Lietuvas mežiem, tad man vajadzētu auto. Iespējams ar piekabi. Ja nu kādam ir pieredze ar braukšanu uz laukiem pie mammas uz dažām dienām ar īrētu auto, hit me a message. (Jā, es zinu, ka tev ir šāda pieredze, bet tas vairāk adresēts tiem pārējiem.)

Bet interesantākais virziens, manuprāt, būtu savus finansiālos resursus neatdot kaut kādām korporācijām, bet paturēt iekšējā apritē. Ja nu kādam ir auto, no kura nebūtu grūtības šķirties reizi pa reizei, es labprāt maksātu kādam īstam un dzīvam cilvēkam, īpaši ja es viņu pazīstu. Un ne tāpēc, ka lētāk, bet es vienkārši to darītu ar lielāku prieku un entuziasmu, ja kāds par ietaupīto nadu varbūt nopirktu sev jaunu datoru vai dīvānu.

Tā jau man tīri labi patīk mans bifelis, bet jāatzīst, ka pa dziļiem dubļiem diez ko bieži nesanāk braukt, un arī IKEA skapjus un veļasmašīnas es nevedu tik bieži, lai nevarētu noīrēt kādu busu. Bet tā kā mēs virzāmies dzimuma vienlīdzības virzienā, tikko tiesības nokārtojušam cilvēkam būs nepieciešams ne tik liels autobuss ar ko braukt pirmo gadu vai divus.

Man ir drusku apnicis nogalināt sapnī cilvēkus. Tas sāk kļūt traumatiski, un šādi es iedzīvošos PTSD reālajā dzīvē. Vakar tie bija krievu karavīri, šonakt tie bija kaut kādi vardarbīgi cilvēku nolaupītāji.

Citas dārza balles blaknes ir tādas, ka man meklēšanas vēsturē ir "Latvijas himna" un "Juta Strīķe". Man ir dažas specifiskas uztveres un atmiņas īpatnības. Kādam citam visdrīzāk nācās meklētājā kaut kā ierakstīt "Алкоголик и придурок". Gan jau ar latīņu burtiem.

Kāda dārza balles epizode man atgādināja to, ka mēs dzīvojam raibā īstu un dzīvu cilvēku sabiedrībā. Ne tā, ka es šo faktu būtu pazaudējis no apziņas, bet man bija iespēja pašrefleksijai par tēmu, kā mēs šādā situācijās rīkojamies, un kā būtu pareizi rīkoties. Visdrošākā stratēģija ir nedarīt un neteikt neko, ko es arī piekopu, bet tanī brīdī kad izskanēja frāze, "ja es zinātu to, kurš to izdarīja, es viņu nosistu", man šķita svarīgi par to padomāt. Es nedomāju, ka konkrētais tips faktiski ietu kādu sist nost, tas vairāk bija emocionāli izpušķots izteiciens, ko bieži vien lieto par situācijām, kad ir notikusi kāda netaisnība aiz nevērības, konkrētajā gadījumā izsisti logu stikli dēļ nevērīgas ielu tīrīšanas no sniega, bet tomēr šādas frāzes diezgan griež ausīs, un nešķiet pareizi tās normalizēt. Piemēram, nedomāju, ka vecākiem ir normāli dusmās teikt, ka viņi nositīs savus bērnus, ko viņi, protams, nedarītu, bet tā ir pārāk bieži dzirdēta frāze, un es to esmu dzirdējis attiecinātu ne tikai pret sevi.

Bet tātad - par reaģēšanu uz šādiem cilvēkiem. Es nedomāju, ka pasaule kļūtu labāka, ja es šim cilvēkam aizrādītu, ka nevajag teikt, ka viņš kādu nositīs, jo viņš bija atnācis uz šo ballīti piepildīt kādu konkrētu savu vajadzību, nevis tikt audzināts. Un tā viņa vajadzība bija izrunāt uz āru savu sakāmo bez atgriezeniskās saites. Esmu pamanījis, ka diezgan tipiska cilvēku stratēģija ir šādus cilvēkus ignorēt, vai izlikties, ka viņiem ir jābūt kaut kur citur. To mukšanu es saprotu, bet klaja ignorēšana man šķiet kaut kā nepareiza. Man šķiet, ka godīgāka attieksme būtu cilvēku pasūtīt dirst kā izlikties, ka viņš tur blakus neeksistē. Tāpēc es vienmēr esmu tas, kas turpina cītīgi klausīties, un mēģināt saprast, ko tad šis cilvēks īsti vēlas pateikt, vai vienkārši vēlas. Tad nu es uzzināju visādas lietas par griliem no Temu, ādas dīrāšanu, gaļu, sievietēm, indiešu veikaliņie un glauno priekšnieku, kas pārmet mērces pudeļu aplaizīšanu un roku neskūšanu. Pēdējais liek domāt, ka daļa stāstu ir izdomāti, bet pasaulē netrūkst tādu personāžu, kuriem ir svarīgi atnākt pie kādiem random cilvēkiem, un bez mitas kaut ko runāt. Es nezinu, vai tā ir kaut kāda sociāla izolētība, vai kaut kāda cita cilvēka dabas izpausme, bet tāda parādība eksistē, un nepārprotami tā nav vērsta uz komunikāciju. Es nedomāju, ka šim cilvēkam palīdzētu tas, ka es viņam racionāli paskaidrotu, kāpēc viņš veikalā pirktu broileri var saplēst ar rokām, ka es vidrīzāk varētu nodīrāt teļa ādu veiksmīgāk kā viņš, un tomēr es neēdu gaļu, neskatoties uz savu dzimumu, un vēl visādus aizraujošus objektīvus faktus. Man pat īsti nebija iespēja viņam pajautāt, kas ir tā par darba vietu, kurā viņam kāds ir vēlējies noskūt rokas. Viņš bija izrunājis savu runājamo, un pats devās prom. Man pat nebija jāizdomā izeja no šīs situācijas.

Man ir sajūta, ka ir visai maz veiksmīgu stratēģiju, kā eksistēt sabiedrībā, un nerēķināt mazākā ļaunuma iznākumus. Lai izjustu genuin mīlestību pret visiem cilvēkiem, ir neiespējami izvairīties no augstprātības. Mēs zinām, ka klaiņojošiem dzīvniekiem nav nekādu cēlu mērķu dzīvojot pa vidu cilvēku sabiedrībai (lielākoties arī otrādi), bet mēs spējam viņus pieņemt kā daļu no dzīves dabiskiem procesiem - baloži, kanāla bebri, klaiņojoši kaķi. (Neapšaubāmi netrūkst cilvēku, kas ir gatavi arī visu šaut, indēt, un norobežot.) Mēs nevaram bez augstprātības šādu pašu pieņemšanu izjust pret random kaimiņiem ar problemātiskām attieksmēm un izteiksmes veidiem. Vēl ar cēlu mērķi saglabāt civilizētu mieru, mēs izvēlamies nepaskaidrot katram pretīmnācējam, kāpēc viena vai otra attieksme ir problemātiska, un ļaujam turpināt tās normalizēt. Un daudzas citas dillemas, kuras mums nākas risinār rīltaimā. Nu, vai arī izvēlamies ļauties straumei, kas ir dilemma pati par sevi.

Jā, laikam svarīgākais iemesls šīm pārdomām ir tāds, ka agrāk mani motivētu bailes no konflikta, tad šobrīd es meklēju loģisku skaidrojumu šādās situācijās nemeklēt konfliktu. Iespējams to varētu pārfrāzēt tā, ka šobrīd man ir bailes kļūt par cilvēku, kurš visu laiku vietā un nevietā meklē konfliktu, un kaut kāda intuitīva sajūta, ka tas kaut kā nav pareizi.