Tontegodes keisā es laikam nesaprotu vienu - kā tas nav acīmredzami, ka viņš ir dipshit? Es esmu viņa tuvumā bijis vienreiz, un tās reizes raksturīgākā iezīme bija tāda, ka kāds viņam palūdza beidzot aizvērt muti, kas caurmērā bija kolektīvais viedoklis par viņu klātesamību. Es pat par Agnesi Zeltiņu būtu norūpējies, ja viņa piekristu filmēties kādā no viņa filmām.

Nedomāju, ka es kļūšu psytrance fans, vismaz noteikti ne skaidrā, bet man drusku piedur nosaukums "Head of NASA and the 2 Amish Boys". Albuma trekliste rada asociācijas ar rokoperu.

Man patīk Matīss Kaža, un tas ko viņš dara, bet man par viņu priekšstats ir veidojies no viņa radošā autputa, un tagad ir mazliet bail, ka es uzzināšu kaut ko, kas mazinās šo patiku. Ne Taisons Nīls Degrass līmeņa bail, bet tīri cilvēcīgi. Es nemācēšu priecāties par "Straumi" piecdesmit dažādos veidos, tāpēc visa šī informācijas lavīna, kas šobrīd gāžas pāri, ir pārsātinājusi ēteru, un man ir bažas, ka drīz Kažam sāks jautāt viedokļus par Rail Baltica. Es gan, protams, saprotu, ka viņš nav arī gluži Mairis Briedis.

Vispār man jāsecina, ka Burns manā dzīvē ir bijis vēl nozīmīgāks, kā man līdz šim šķita. Un jau atkal ir jāpiekrīt manam šrinkam, ka tā ir sava veida reliģija. Ļoti sekulāra, bet tomēr tā piepilda kaut kādu filozofiski garīgu vajadzību, no kuras cilvēkam ir grūti izvairīties. Var jau būt, ka kaut kad nākotnē būs kaut kāds mākslīgais intelekts, kas spēs rast visas atbildes balstoties uz kaut kādu algoritmu, kas cilvēkā neradīs nemieru, bet pagaidām starp šo zinātniskās fantastikas utopiju un lielas daļas cilvēku vajadzību pieķerties jebkādai mistiskai pieredzei, pat ja tas viņus noved sazvērestību teorijās, ir milzīga plaisa. Bet katram ir savs trips. "Trips" šīnī gadījumā ir tāds filozofiski abstrakts koncepts, ko es lietoju ikdienā, piemēram, aprakstot suņa dīvainās attiecības ar viņas džemperi, kurām man ir grūti rast skaidrojumu, un kuras man atliek tikai pieņemt.

Es kaut kad iepriekš kontemplēju par to, kas ir tās lietas, ko cilvēks varētu nolikt templī sadedzināt. Tagad man ir diezgan skaidra atbilde, un šis dedzināšanas rituāls vairs nav tikai par "smuki sadega". Vakar man bija jāpaskaidro atšķirība starp mantu ar sentimentālu vērtību, un mantu bez sentimentālas vērtības, un es norādīju uz gleznu, kurā veiglī ir atpazīstama mana vecmāmiņa ar manu tēvu, kuram varētu būt kādi seši gadi. Blondie matiņi, par kuriem es izfrīkojos pirms bērēm, atrodot tos aploksnē, krietni palīdzēja tēlu atpazīšanā. Man ļoti būtu jāzaudē jebkāda cilvēcība, lai es to gleznu tā vienkārši izmestu atkritumos. Es drošvien uztaisīši šīs bildes foto, lai varētu ar to padalīties ar savu brāli, kuram varbūt kādreiz būs bērni, un topošajam cilvēkam varētu būt interese par savu izcelšanos, bet es mazliet apšaubu, ka manam brālim būs tik siltas jūtas pret mūsu tēvu, lai viņš to bildi gribēt arī paturēt. Es arī negrasos kļūt par memorabīlijas noliktavu, un šis būtu ļoti skaists un adekvāts veids, kā noslēgt šo vēstures lappaspusi. Visā sadedzināmās memorabīlijas sarakstā, šādas gleznas noteikti ir pirmās, kuras atdot ugunij, nevis kartiņas no izirušām attiecībām. Protams, pienāks laiks arī kartiņām no attiecībām, kas pilnīgi noteikti ir mirušas un kurām pilnīg noteikti nav nekādas vērtības, bet mirušu cilvēku vēsturēm tomēr ir prioritāte.

Bet lielākā bildē stāsts nav tikai par gleznu dedzināšanu. Šī dzīvokļa tīrīšana būs mans trips ar daudz dažādām atziņām.

Doma par to, ka man varētu piederēt dzīvoklis, ir mazliet mulsinoša. Tas ir ļoti īpatnējs kokteilis starp dažādām sajūtām. Tā nav panika par to, ka būs par kaut ko jāuzņemas atbildība. Es esmu paspējis piemērīt dažādas lomas dzīvē - no šofera līdz auklei. Tās pašas vecmāmiņas sakarā es esmu bijis tas, kas rūpējas par praktiskām lietām, tagad tās pašas lietas vienkārši būs darīt vieglāk, jo es tagad būšu gan kontaktpersona, gan lēmējs. Man ir jāpierod pie domas un atklāsmes, ka man ir jāizdomā, kā to visu savest kaut kādā nebūt skatā un kārtībā. Joprojām mani nepamet sajūta, ka tūlīt piezvanīs vecmāmiņa ar saviem iebildumiem un visnepiemērotākajā brīdī. Visi pēdējo gadu ceļojumi ir bijuši ar sajūtu - fingers crossed, ka šīs nedēļa, divu, četru laikā nekas nenotiks. Šis dzīvoklis, protams, arī nekādā gadījumā nebūs kaut kādas mājas, lai gan es neizslēdzu, ka viņš varētu kļūt par atslēgu tādām. Bet tas noteikti ir ievērojams paradigmas šifts, ka es nevaru visas savas mantas sakraut dažās kastēs, un doties kaut kur tālāk.

Vakar nācās pārvietot un pārkonfigurēt dažas ierīces, kurām bija nepieciešams internets, tāpēc šorīt es sapņoju, ka kādai ballītei man bija jāuzstāda amatieru līmeņa dīdžejošanas vieta, un jāsaslēdz skaņa.

Šīs, iespējams, bija jaukākās jaungada svīnības, kādas man ir bijušas. Šāda frāze varētu likt domāt, ka es jauno gadu sagaidīju kaut kādā nebūt Dubajā ar milzīgu salūtu, bet šķiet, ka veiksmes formula te drīzāk ir faktā, ka es devos pilnīgi pretējā virzienā.

Lai gan ir daudz ievērojamu uzlabojumu, man svētku svinēšana vienmēr ir bijusi problemātiska, un mēģinājui saprast labāko veidu, kā sagaidīt gadu nomaiņu, ir bijuši vieni no sarežģītākajiem. Ņemot vērā to, cik daudz cilvēki pamet mājas vai valsti uz Jāņiem, Ziemssvētkiem, dzimšanas dienām un tā tālāk, ir daudzmaz droši apgalvot, ka es neesmu unikāla sniegpārsliņa.

Svinēšana vispār diezgan bieži ir sociāls akts, tāpēc nākas dīlot ar dažāda veida spriedzēm, no kā arī rodas vēlme ar tiem nesaskarties vispār.

( bla, bla, bla... )

Es šajos gada mijas svētkos iemanījos aiziet ciemos, nelietot alkoholu, pabūt mājās ar suni mazākā kompānijā, tomēr neapmeklēt nevienu publisku pasākumu, bet satikt civlēkus uz ielas tāpat vien, daudz pastaigāties, un apskatīt izrotāto pilsētu. Man šķiet, ka tieš neiespringšana uz obligātajiem rituāliem deva telpu dabiskam priekam. I was all vibes, and no sense. Savukārt jaunu tradīciju iedibināšanas žanrā bija jau otrā 2. janvāra zupa. Šeit atkal plānošana un plāna realizēšana bija veiksmes atslēga.

Bet vispār Rīgā būs Satyricon. Es neesmu 100% drošs, bet man šķiet, ka pirmo reizi Latvijā.

Ir diezgan atbrīvojoši, ka būvējot savu nākotni, tur ir vieta stāstiem par opi ar bitēm, lai gan tās nav ne tavas bites, ne tavs opis. Lai gan mācība no šī stāsta gan ir manējā. Domāju, ka opis priecātos, ka viņa stāsti turpina dzīvot jaungada svinībās, pat ja viņš nepiekristu tam, kā mūsdienās notiek cilvēku dzīves.