Izrādās, ka TLDR ir arī fiziski žunāli, un man radās liels kārdinājums kaut ko pasūtīt. Kas man atgādina par to, ka es joprojām sēžu uz domas par to, vai man vajadzētu pasūtīt IR nākamajam gadam.

IR pārdošanas punkts ir tāds, ka nākamgad ir vēlēšanas. Lielajā bildē es saprotu mediju lomu sabiedrībā, un to es nevienā brīdī negrasos to apšaubīt. Šogad, piemēram, savu digitālo abonomentu es esmu lietojis ļoti maz, ja neteikt nemaz, un pilnīgi noteikti maz zinu par aktuālajiem sabiedrības cepieniem, izņemot tos, par kuriem katram onkulim feisbukā ir viedoklis. Taču no otras puses es arī saprotu, ka es nestāvu smagas izšķiršanās priekšā par to, par ko es balsošu. Es mazliet apšaubu, ka Latvijas politiskajā piedāvājumā pēkšņi uzradīsies jauni gaišie spēki, un mani arī mazliet kaitina vēlme meklēt jaunus mesijas, lai gan es dotu atlaides jaunai partijai, kas ir veidojusies no kāda cita politiskā spēka neatrisināmām iekšējām pretrunām. Ar pirkstu ne uz vienu nenorādīšu. Bet jā - es zinu, kas ir mūsu tradicionālie sūda brāļi, es arī zinu, ka nav neviena politiskā spēka, kurā to nebūtu, un nez vai jauni skandāliņi kaut ko mainīs manā pasaules uztverē. Ja nu pēkšņi kādu pieķer kanibālismā vai pedofīlijā, gan jau man šis fakts nepaslīdēs garām.

Ko es ar šo gribu pateikt? Ir kaut kaut kāda mītiskā pilsoniskā atbildība, un arī es no viņas mazliet ciešu, tai pat laikā es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī visa ir akmentiņa ripināšana kalnā. Tā, kas ir Sīzifam, nevis Andrim Ērglim. Daudziem šī pilsoniskā atbildība ir hobijs vai pat reizēm eskeipisms, bet man arvien vairāk šis jūtas kā bezjēdzīgi pazaudēts laiks. Piemēram, kāda ministrija kādu laiku atpakaļ ir nelietderīgi iztērējusi dažus miljonus? Ko tieši es varu darīt vairāk kā turpināt nebalsot par šiem... līdzpilsoņiem? Vai man ir kādas vecmāmiņas, brālēni, vai konservatīvi draugi, kurus es satieku pie svētku galda, un man viņi būtu par kaut ko jāpārliecina? Pievērsim acis uz pētījumiem, ka pārliecināšana ar racionāliem argumentiem nestrādā. Tipa nav. Ko vēl es iesākšu ar šo iespaidīgo informācijas bagāžu? Patriotiski sevi audzināšu ar stāstiem par latviešiem, kas ieguvuši kaut kādas balvas, vai atgriezušies dzimtenē darīt uzņēmējdarbību? Ja man tie stāsti kaut ko dara, tad vienīgi vēlmi kaut ko ierakstīt cibā, un kā mēs zinām, cibā notiek ļoti vērtīgas un izzinošas diskusijas.

Bet atgriežoties pie TLDR, manuprāt tas ir ļoti labs formāts šī brīža informācijas pārbagādībā. Es septiņās minūtēs varu uzzināt par konfliktu, piemēram, Sudānā, un iegūt aptuvenu rietumcentrisku priekšstatu par globālās pasaules stāvokli, un manuprāt ar to pietiek. Vēl, protams, ziņas kā komēdija ir labs fromāts. Sarkasms un ironija ir diezgan labs veids, kā saglabāt veselo saprātu. Varbūt nedēļā šāda satura patērēšana prasa pārāk daudz laika, bet jau nākamgad būs par vienu šovu mazāk. Visādi citādi astronomijas ziņas mani izklaidē mazliet vairāk, un praksē noder aptuveni tikpat.

Tagad es arī esmu redzējis Dieva Suni, un man drīkst būt viedoklis. Par latviešu filmām gan neizpausts viedoklis mēdz būt daiļrunīgāks par pašu viedokli. Pīļu dīķis un tā.

Pavisam citā realitātes mērogā man uz palodzes dzīvo baziliks podiņā. Vēl bez zaļajiem bazilika palodzes kaimiņiem, bazilika podiņā acīm redzot dzīvo vēl kaut kas. Un šis vēl kaut kas ik pa laikam uzrušina zemi, reizēm pat tā, ka tā pārvietojas ārpus podiņa. Tā nav gluži pele, un nav iemesla satraukties, piemēram, par sagrauztiem vadiem, bet tāpat tā ir jocīga sajūta, ka mājā dzīvo vēl kāds mistisks radījums. Tiem, kuriem peles un zirnekļi neļauj elpot mierīgi, šis fakts rada vēl interesantākas sajūtas.

Es tā iedomājos, vai gadījumā rietumu individuālisms nenozīmē arī to, ka indivīds domā par savu individuālo atbildību kolektīvā labuma priekšā, kamēr austrumu kolektīvisms rada to paradoksu, ka indivīds neizjūt vajadzību reflektēt par savas rīcības sekām, un viss, kas nav aizliegts, viņam ir atļauts?

Šis ir diezgan iespaidīgs vispārinājums, bet es arī neesmu izdomājis to austrumu un rietumu dalījumu. Es diezgan maz, ja neteikt nemaz, esmu saskāries ar kaut kādu austrumu pasaules uztveri, un pārsvarā pārtieku no tā, ko visādi rietumnieki par to saka.

Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Es atkal pabiju big corp ofisā, un atkal esmu norāvis nelielu kultūršoku.

Big corp jau kādu laiku izskatās pēc lidostas, bet šī sajūta ar katru reizi kļūst tikai spēcīgāka. Es biju parunāties par darbiņu, satikt jaunos kolēģus sejā, un man bija iespēja paklausīties arī viņu small talk. Tā nu viņi dzīvo jau gadiem kādā no Baltijas valstīm, drusku straglo ar vietējām valodām, jo vietējiem šķiet ērtāk ar viņiem komunicēt angliski, strādā savus ofisa darbiņus, ved bērnus uz pulciņiem, brauc atvaļinājumos pie saviem radiem, un visdrīzāk nevienai Veidemanei vai Dombravam acīs nekrīt, atšķirībā no jauniešiem ar ēdiena piegādes somām. Kāpēc viņu ir tik daudz tieši big corp es nezinu, bet nojauta saka, ka vietēji nespētu un negribētu aizpildīt šīs korporatīvās pozīcijas. Kaut kādā ziņā tas varbūt nav pat slikti, ja visa pasaule nekļūst par viendabīgu masu.

Vienu brīdi saruna aizvirzījās banālā kultūras atšķirību virzienā. Kamēr viņi atkārtoja tās frāzes, ka ir dzirdētas jau pirms divdesmit gadiem, es iedomājos, ka starpība starp vidējo latvieti un vidējo turku globālā kontekstā ir mazāka kā atšķirība starp diviem dažādiem latviešiem. Vidējam big corp darbiniekiem ir ko pastāstīt par restorāniem, pārkingu, gadžetiem, ceļojumiem un mākslīgo intelektu, tikmēr es savā nodabā domāju par to, cik ļoti jocīgi būs apmeklēt darba balli, kuras programmā ir “iet paēst un aiziet uz kādu dzērienu”, zinot to, kas tik par mani neatklāsies, mēģinot pielāgoties šīm abām aizraujošajām izklaidēm. Kaut kādu īpatnēju iemeslu dēļ man ir specifiskas zināšanas, kas ir vajadzīgas big corp, bet ārpus šī kapitālistiskā darījuma es jūtos kā viens pats iemaldījies svešā ballē. Man, protams, ir arī maz kopīga ar džeku no Jelgavas, kas strādā ģimenes zemnieku saimniecībā, un viņa acīs es drīzāk līdzinos big corp planktonam, un kaut kādā mērā viņam ir taisnība, bet piezūmojot tuvāk, es īsti neiederos nevienā no šīm kompānijām, tai pat laikā veiksmīgi varētu feikot piederību abām šīm grupām. Un runājot par feikošanu, man reizēm ir sajūta, ka es dzīvē nodarbjos ar nepareizām lietām. Un ar “dzīvē” es domāju tās lietas, kas man nodrošina komfortu pirkt filmiņu fotoaparātus, un braukt skrūvēt no paletēm huiņu.

Meanwhile mēs mājās esam pievērsušies saturam par cyberpunk, un lai gan mums nav izredzes piedzīvot lidojošas mašīnas un runājošus robotus (fingers crossed), grūti nepamanīt subtle līdzību starp distopiju un realitāti.

Es aizgāju iepazīties ar auto tirgus piedāvājumu, un secināju, ka man nav ne mazākās vēlmes iegādāties auto. Es saprotu, ka tas kaut kad eventuāli notiks, bet tas būs atkarīgs no citu ieinteresēto pušu vēlmes iesaistīties, kas nav nekur pavirzījusies kopš vasaras beigām. Šo manu interesi gan ir pamanījuši algoritmi, un apgādā mani ar visādiem aizraujošiem piedāvājumiem, bet man šķiet, ka viņi pārvērtē savu spēju pārdot saistības, iepakojot to kā aizraujošu piedzīvojumu. Taisnības labad jāsaka, ka kempinga risinājumu saturs mani tiešām aizrauj, bet par laimi es reāli apzinos, cik daudz laika gadā es pavadu ārpus civilizācijas.

Bet kopumā jāsaka, ka esam tālu ceļu gājuši no limuzīna Jāņu nakts krāsā līdz bezprocentu līzingam Ķīnā ražotam elektro auto. Sapņi par sapņu auto Peugeot būs jau izsapņoti, un jāsāk domāt, vai nav laiks šos sapņus apgreidot līdz kam mazāk infantilam. Tas, protams, nenozīmē, ka vajadzība bērnus izvadāt uz pulciņu, vai aizbraukt pie mammas uz laukiem nav īsta vajadzība, bet tur jau katrs var paņemt ekseli, un parēķināt, kāds risinājums viņam ir labākais. Par laimi kapitālisms mums ir atnesis ne tikai bezprocentu līzingu.

Mediji par šo ir rakstījuši jau pirms sešiem gadiem, kad iznāca Lanas dziesma, bet es gāju banālo filmas noskatīšanās ceļu. Domāju, ka nav grūti atrasts, par kuru filmu es runāju. Filma, starp citu, arī ir diezgan ok.

The Hollies - The Air That I Breath
Radiohead - Creep
Lana Del Rey - Get Free

Miegaini skrollējot cauri internetam, algoritms bija apņēmies mani apgādāt ar boksa, auto un dzīves gudrību saturu. Pie dzīves gudrajiem bija arī Pītersons, tā ka ar satura moderēšanu algoritmiem vēl iet grūti. Bet bija arī viens džeks, kurš pieteicās vairāku gadu terapiju izskaidrot 90 sekundēs. Lai gan es biju skeptisks, bet noklausoties viņu līdz galam, man nācās secināt, ka viņam tiešām tas izdevās. Es viņu fīdā redzēju vēl dažas reizes, un man jāsaka, ka viņš runāja par man saprotamām lietām, kamēr pārējie gāja abstrakcijās. Var jau būt, ka arī šī džeka runas varētu likties kā abstrakcijas, ja es nebūtu piedzīvojis konkrētās problēmas un transformācijas praksē. Bet iemesls tam, kāpēc viņš spēja visu terapiju izskaidrot 90 sekunžu apkopojumā, manuprāt, ir tāds, ka racionāli tur nav nekā pārāk sarežģīta. Diemžēl racionālie skaidrojumi nav tas instruments, kas maina lietas, lai gan ir labi saprast mehānismus. Izlauzties tiem cauri tiem džungļiem prasa laiku un emocionālo noturību. No sevis es piemestu tikšanu pāri pārliecībai, ka tur otrā pusē nav nekā fundamentāli labāka.

Oh, wow! Tā gan nav filmas galvenā tēma, bet dzimšanas dienas dažreiz mēdz būt nevajadzīgs ciešanu iemesls. Kaut kur vaibos atgādināja Sundown un The Lost Daughter, lai gan tās ir trīs dažādas filmas.