Šorīt redzēju ziņu par to, ka Netflix ir kancelējis kaut kādu seriālu pēc pirmās sezonas, un es sapratu vēl vienu problēmu ar seriāliem - man nepatīk neskaidrība par to, vai stāsts ar kaut ko beigsies. Bailes bezjēdzīgi iztērēt laiku. Pie tam seriāla gadījumā ir pat grūti izdarīt apzinātu lēmumu, ka es tagad bezjēdzīgi nobumbulēšu nākamās divas stundas. Un te iezīmējas "Rick & Morty" un "Black Mirror" priekšrocība - katra sērija ir atsevišķs stāsts. "Black Mirror" pie tam tēli jāiepazīst katrā sērijā no jauna. Savukārt "Bojack" ir labais piemērs, jo stāsts attīstās līdz kaut kādām loģiskām beigām, lai arī kādas mocības man sagādāja pirmā sezona.

Izaicinājums ar filmām ir tāds, ka man ir vajadzīgas vidēji tās divas stundas nedalītas uzmanības. Man nepatīk pārtraukt skatīties filmas, un man nepatīk atsākt viņas skatīties no vidus. Man drošvien ir kāda saujiņa filmu, kuras es neesmu noskatījies, jo kaut kāda iemesla dēļ es esmu tās pārtraucis skatīties. Cita starpā man nepatīk nenoskatīties līdz galam arī sliktas filmas, jo kaut kur apakšā ir tā pati nožēla par bezjēdzīgi patērēto laiku, un noskatoties filmu līdz galam, ir cerība mīkstināt šo sajūtu, vai vismaz to nepasliktināt, vai arī ja ļoti paveicas, pat mainīt savas domas. Izņēmums gandrīz bija "The Substance", bet tur man mazliet apnika sevi mocīt, nevis tāpēc ka es obligāti to uzskatītu par sliktu filmu. Ja tā būtu ļoti laba, gan jau arī tās ciešanas nebūtu tik trakas.

Runājot par citu audiovizuālo saturu, man ir reālas grūtības atrast kādu seriālu, ko es gribētu skatīties. Pirms brīža es nolēmu, ka šis vakars pārmaiņas pēc nebūs tas, kurā es mēģināšu noskatīties kādu filmu, tāpēc pa ilgiem laikiem iegāju Netfix, un nekas man nerada tādu dzīves bezjēdzības sajūtu, kā mēģinājumi tur atrast ko skatīties. Kopš Bojack noskatīšanās, ir iznākušas septiņas Rick & Morty sezonas, kas bija tāds kā plāksteris. God knows cik ilgi viņš vēl izvilks, bet tās ir kādas desmit sērijas gadā, vai pat vēl retāk. Paskatījos, ko es neesmu noskatījies no Black Mirror pirms septītās sezonas. Sagūglēju vienas epizodes apskatus, un ātri vien atmetu šo domu. Es saņēmos līdz galam noskatīties Game of Thrones, bet es nepabeidzu "House of Dragon" pirmo sezonu. Ok, "Cunk on Earth" un "Britain" bija easy game, bet komēdija vispār ir atsevišķs plauktiņš. Bet arī tur ir Bo Burnham ar savu "Inside", un tā latiņa ir fucking augstu.

Varbūt jādod iespēja "Dune"? Kaut kad būs arī "Blade Runner 2099". "Andor" esot labi uzrakstīts skripts. So, I don't know, un es zinu, ka arī visu varenais internets man nevar palīdzēt.

Pirms gadiem, teiksim, astoņiem manā virzienā ielidoja uzbrauciens, ka es cibā esmu sācis rakstīt par filmām. Šo es atcerējos, jo parunājos Bluesky ar cilvēku, ar kuru es neesmu komunicējis tos pašus gadus astoņus, un saruna nonāca līdz "hipseri, kas katru gadu rada nevienam nevajadzīgus produktus". Tas "nevienam nevajadzīgais produkts" ir Latvijā tapušās filmas. Šodienas es uz to uzbraucienu (par rakstīšanu cibā, ne hipsteriem) varētu atbildēt: "Yeah, bitch, jo man vairs nav jāskatās Marvel filmas, un man tagad ir ko teikt." Daži zina, ka šī trauma ir tik dziļa, ka mani ir grūti piespiest noskatīties kādu Marvel filmu, un šī iemesla dēļ es tikai pēdējā gada laikā esmu noskatījies Dune un Blade Runner. Es esmu izaudzis par diezgan lielu snobu šo pēdējo astoņu gadu laikā, bet varu secināt, ka filmas man ir patikušas vienmēr, un tā vienmēr ir bijusi daļa no manas personības. Es pirms dažām dienām significan other parādīju "Pump Up The Volume", kas ir mana pusaudžu laika favorītā filma, kas ne tikai joprojām ir laba, un dod iespēju mani drusku labāk iepazīt, bet es arī zināju, kāda ir šīs nosacīti marginālās filmas nozīme vienā konkrētā kontekstā. Tā ka nav tā, ka es mīlestību pret kino atklāju sevī negaidīti un nosacīti nesen.

Vēl man tagam "kino" gribās ieviest atsevišķu jūzerpikču, un no visām, ko es spēju iedomāties (visus suņus un kaķus es esmu izskatījis, un neesmu atradis neko, ar ko girbētu releitot), visvairāk man patīk tā bilde, kur Maikls Džeksons sarkanā ādas jakā grauž popkornu. Patiesībā tā ir arī pirmā versija, kas man ienāca prātā. Bet... you know, Maikls mums ir diezgan problemātisks personāžs. Lai gan Lyric Blaster (ir tāda pagaidām margināla viktorīna Loftā) repertuārā ir "Pepsi Generation" melodija. Un arī "Smooth Criminal" turpina blāstot no JūTjūbes un Instagramiem.

Oh, wow! "Women Talking" izrādījās kaut kas cits nekā visas versijas, ko es varētu būt spējis iedomāties. Drošvien grāmatas formātā šis ir daudz niansētāk un ietilpīgāk, bet reizēm stāstiem vajag pielikt cilvēka sejas, lai tam noticētu pa īstam, un varbūt tieši tāpēc ir šāda filma. Bet atklāti sakot, man vispār patīk filmas kā stāstu medijs.

Dažas metaforas bija ļoti on the nose, taču ne mazāk jaukas. Nu, vai arī briesmīgas, bet jauks bija radošais veids, kā kaut ko parādīt, nenosaucot to vārdos. Bet lielākā vērtība, manuprāt, ir iespējas ļoti dekonstruētā veidā uz diskusiju paskatīties no malas. Vai varbūt ļoti konstruētā, es neesmu drošs. Problēma visiem ir viena, bet tik daudz dažādu skatījumu, kā to risināt. Drošvien tas parāda to, ka problēma visiem ir viena no putna lidojuma, bet katram jeb katrai ir savas sāpes, bažas, vēlmes un situācija, un tāpēc tik grūti ir panākt vienošanos.

Es, protams, negribu neko spoilot, tāpēc nespēju izteikties skaidrāk, bet man tagad ir jautājums, kāpēc šī filma tika ierindota tajās, ko es varu skatīties viens. Bet es neizslēdzu, ka reflektējot par šo tēmu visu mūžu, un iegūstot kaut kādu pārliecību par savu attieksmi, filma var raisīt arī aizkaitinājumu. Es tomēr tāpat kā Augusts esmu tikai vērotājs, mans viedoklis nav svarīgs.

Divas dienas pēc filmas man laikam jāsecina, ka es nebūšu norāvis PTSD, un arī naktīs guļu mierīgi. Bet "The Substance" bija iespaidīgs trips. Filma par sievietēm ar nocirstām galvām viduslaikos kaut kur Vācijā tagad šķiet tik nevainīga. Parasti šausmenes mani pārāk neaizkustina, bet šī laikam spēja apvienot eksistenciālās šausmas ar vizuālo valodu, un es ik pa laikam sēdēju kino ar pusaizžmiegtām acīm. Es pat neizslēdzu, ka skatoties šo filmu mājās, es viņu līdz galam nebūtu noskatījies. Divas ar pusi stundas man radīja vēlmi, lai filma jau kādas trīs reizes ir beigusies.

Neskatoties uz to, es domāju, ka šī filma ir gana unikāla pieredze, lai to nenorakstītu kā seklu. Jau sākot ar visām vizuālajām atsaucēm, par ko ir sataisīti klipiņi Instagramā. Vizuālā valoda bija ļoti specifiska un... spilgta, pat visādās pavisam sadzīviskās epizodēs filmas sākumā. Tad es vēl biju naivs zēns, un domāju, ka ainas nekļūs pretīgākas. Dialoga filmā attiecīgi nav pārāk daudz, bet dažas metaforas man šķita diezgan spēcīgas. Vienkāršas, bet ņemot vērā visu filmas over the top vaibu, spēcīgas.

Bet neskatoties uz aukstāk rakstīto, vai arī ņemot to vērā, nav tā, ka es kādam varētu ieteikt šo filmu noskatīties. Tā teik, uz pašu atbildību. Un nesakiet, ka nebrīdināju.

Iespējams, ka dēļ Fontaines "Bird" noskatīsies mazliet vairāk cilvēku

Pie visiem tās trūkumiem, "May December" ir filma, kas uzdod lielisku jautājumu - kas vispār ir mīlestība? Mīlestība esot akla, un ar šo argumentu zem paklājiņa var paslaucīt visādu sūdu, un tas mani diezgan kaitina, un varbūt pat ir kaitinājis vienmēr. Mīlestība noteikti ir sajūta, bet tā ir ļoti individuāla sajūta, un dienas beigās jautājums būs par to, ko tu esi darījis, nevis kā tu par to esi juties. Ar dienas beigām es domāju katru reizi, kad cilvēki ir tikuši ārā no attiecībām, no kurām ir guvuši kādas "dzīves mācības" labākajā gadījumā, vai neizdzēšamas nepatīkamas sekas sliktākajā. Manuprāt tas vispirms ir stāsts par to, ka ar savām sajūtām jādīlo atbildīgi, un ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem. Domāju, ka nebūs pārspīlēti teikt, ka mums visiem ir darīts pāri, bet tādēļ vien nevajadzētu savām traumām un sāpēm uzlikt virsū plīvuriņu, nosaukt skaistā vārdā, un maukt uz priekšu like there is no tomorrow.

Es zinu, ka viss šis ir mazliet abstrakti, bet es vēl padomāšu, ko iesākt ar lietām, ko es sarakstīju pēc filmas noskatīšanās. Lai cik ļoti filma ir mēģinājusi mīkstināt šo sarežģīto tēmu, lai par to varētu domāt niansētāk, tur tā sarkanā lupata tomēr ir tik spoža, ka ļoti grūti nefokusēties tieši uz to, un visu skatīt tikai caur šo prizmu. Bet man šķiet, ka jebkura situācija ar nevienlīdzīgām varas pozīcijām, un tās var būt gan fiziskas, gan emocionālas, ir tik pat problemātiska, kad divi cilvēki iesoļo intīmās attiecībās. Un uzsākt attiecībās ir daudz vieglāk, kā tās uzturēt, un īpaši jau pārtraukt.

"Bird" bija labs veids kā nobeigt festivālu un nedēļu. Tāds gandrīz kā The Blaze videoklips, tikai ar UK bangeriem. Varbūt pat nedaudz "The Florida Project".

Man arvien labāk sanākt izvēlēties filmas, kur 80 procenti ir vienkārši darbs iziet cauri visam sarakstam, un 20 procenti intuīcijas, kas sāk strādāt arvien labāk.

Es laikam beidzot spēju noformulēt, ko es domāju par filmu "Dahomey". Tā ir filma par to, ka Francija atgriež dažus vēsturiskos artefaktus atpakaļ Āfrikā. Šis teikums pats par sevi daudz ko pasaka, jo Francija ir valsts, kamēr Āfrika ir kontinents, bet nedomāju, ka ļoti daudziem kaut ko izteiktu Beninas nosaukums. Nu lūk, es domāju, ka joprojām ir iespējams uztaisīt ļoti labu dokumentālo filmu par šo notikumu. Pieņemu, ka būtu iespējams palūgt izmantot dokumentālos kadrus no artefaktu pārvešanas. Un pat ja to nebūtu, ne jau fiziskā šo priekšmetu pārvešana ir svarīgākais visā šinī stāstā. Un es nesaku, ka šī filma bija nevērtīga, jo nav tā, ka es pirms tam zināju, kurš, cik daudz, kad un kam kaut ko atgriež, un kā cilvēki par šo notikumu vispār jūtas, bet man tomēr šķiet, ka Berlināles atzinību tā tomēr ieguva dēļ tā, cik unikāls bija pats notikums, par kuru bija šī filma. Un arī es šo filmu izvēlējos noskatīties dēļ tā, ka par jebkuru citi tēmu ir un būs vēl tik daudz filmu. Es jau pirms skatīšanās no recenzijām zināju, ka tas nebūs kino šedevrs. Bet kā jau minēju sākumā, vēl ir iespēja uztaisīt vēl kādu filmu par šo, lai gan es šaubos, ka tāda taps.