Tu sāc novērtēt lietas, kas tev ir svarīgas, kad tev viņas atņem.

Sāku apsvērt iegādāties kādas krutas austiņas priekš mūzikas klausīšanās. Jo Mūrnieku ielai bija 99 problems, bet iespēja klausīties mūziku kā es vēlos nebija viena no tām. Saņēmu no dzīvokļa saimnieka ziņu, ka kaimiņi sūdzoties par ballītēm mēneša garumā. Lieki teikt, ka ballītes nenotika visu mēnesi, bet kaimiņi acīm redzot ir mēnesi sēdējuši uz rūgtuma par to, ka mūzika ir par skaļu. Un lai gan es esmu ļaundaris šinī situācijā, es drusku nerespektēju šo "ballītes mēneša garumā" stila komunikāciju. Matīsa ielā kaimiņienei bija vismaz drosme pateikt, ka ne naktīs pirms darba dienām, kurās viņai jāceļas piecos, vai ne šovakar, jo viņai radi ir atbraukuši. Bet skaidrs, lai arī cik ļoti man patiktu šis dzīvoklis, skaņas izolācija ir ļoti liels mīnuss, un risinājuma šim īsti nav. Es varu dzīvot pagrabā ar savu mūziku, vai centrā starp... tiem, kas dzīvo centrā.

Cita starpā atcerējos visas savas dzīves austiņas, un jāsecina, ka mūzika vienmēr ir bijusi svarīga manas ikdienas sastāvdaļa, un cilvēki to ir arī pamanījuši. Teorētiski man ir vienas brendotas bezvadu austiņas, bet es viņas negribu, jo man besī viņu pašu radītie trokšņi. Lai gan jāsaka, ka man ir jānovērtē šo austiņu dāvinātājs, kas ir centies savu iespēju robežās, un es tās austiņas arī toreiz lietoju, un cita starpā tagad zinu, kādām konstrukcijas īpatnībām jāpievērš uzmanība.

Šī kaverversija man lika aizdomāties, vai forma var ietekmēt saturu? Mūzikā gan vispār diezgan daudz satura ir tieši formā, bet konkrēti par šo dziesmu ir sajūta, ka vārdi teju zaudē jēgu, ja tie neskan tā, kā bija iecerēti sākotnēji.


https://youtu.be/0nTTGw2tXWU?si=13lNppOM0l_jzEKU