Tātad, po spisku:

Sierāboliņa makaroni. Dārgi maitas, tas tiesa. Kā spageti no Rimčika ar kečupu rīt nevar. Bet nu sasodīti garšīgi. Vispār sierāboliņš varētu būt Latvijas Nokia. Aug arī maita kā nezāle.

Sieviešveikali. Visi tie šmotku veikali, kur dabīgu ādu gribēdams neatradīsi, un kur var iegriezties nopirkt t-kreklu par trīnīti, sāk līdzināties kumpalām. Paldies Dievam arvien vairāk parādās veikali, kur ir tā intīmā atmosfēra, lai to stresaino padarīšanu kā kleitas izvēle, veiktu delikāti un pūkainiem cimdiem. Vīriešcilvēks šādā veikalā nudien ir kā klēpja sunīts, kuru līdzi nepaņemt nevar, bet īsti darīt tur arī nav ko. Toties process notiek bez sāpītēm un stresa par to, kas aziātu prāt ir eiropeiska mode.

Lai piedod man visi Ganbeji u.c. lielveikalu ēstuvju ķēdes, bet paģirainā sestdienā pēc sportiskām aktivitātēm aizlāpīt kaloriju caurumu vislabāk ir Fountain Deli. Izdedzināt kunģi ar pikanto hambīti vai picu, vai arī paņemt ķīniešu kastīti, kas nav perfekti aziātiska, bet toties neticami dzīva un tapusi šodien, to neatsvērs neviens Ganbejs ar periodisko apkalpošanas feilu. Founteinā grūti feilot, jo tev neviens neskrien pa priekšu, un nepiedāvā košļenīti kā Narvesenā. Process ir maksimāi interaktīvs. Gribi, nāc, sarunāsim.

Tur pat blakus Valmiermuižas veikals. Btw, sierāboliņa makaroni no turienes. Nefiltrētā nav, šobrid brauc no Valmieras, pēc pus stundas būs. Ok. Paņemam pa glāzei alus, gaidām alu. Pie reizes satiekam rajona draugus, kas izrādās arī mēdz Founteinā vakariņas ņemt "to go". Jēziņ! Kad es esmu dzēris sēžot veikalā? Ok, alus veikals Berga bazārā. True. Bet tik un tā - veikalā. Un vispār Valmieras brends ir izaudzis par kaut ko... ļoti latvisku. Ļoti līdzīgi kā beļģiem. Tur pat sasodītu grozu priekš alus pudelēm var nopirkt. Jā, un arī alus, tikai tagad secinājām, arī filtrēts ir ļoti ok, ja ņem izlejamo. Pudelēs tomēr rafinētāks.

Nabaklab. Bijām trešo reizi. Dažiem, kas bija pirmo, ļoti patika. Nu lūk, tur tagad ir pat tāda sociāla fīča kā galda futbols. Visi feisbuki atpūšās. Ja tu esi ar cilvēku saspēlējis galda futbolu... nu tas ir kā šņabi dzert "na bruder šaft". Pīpēšana tai vietā arī ir civilizēti krutākā, kamēr knaģi nost nesalst. Skaņa... tur gan Melnā Piektdiena ieliek vienos vārtos.

Jā, Rīgā ir arī kaut kāds itāļu kartelis. Visos itāļu restorānos un traktieros viens cenu līmenis, un teju šķiet, ka iet zem kaut kādu itāļu frančīzes. Ēdienkarte, salvetes, apkalpošana u.c. Tu pat labierīcībās nevari ieiet nenoķerot itālisko sajūtu. Un tas viss Vecrīgā, kur no ārzemniekiem tipa plēšot piecas ādas. Pretī Jāņa baznīcai. Jā, un atkal iemesls atcerēties, ka letiņš ēd holandes vai krievijas sieru, un nejēdz pat mārrutkus izaudzēt. Un arī steikus importē, potenciāli no pašu savas iepriekš notirgotās pa lēto gaļas. Bet itāļi malači. Protams, ir jau arī vieglāk, ja arī zemē iesprausts zīmulis potenciāli spēj dzīt asnus.

Tas tā. Gari, nesakarīgi, bet nu teiksim godīgi, nav jau tā, ka pie svētdienas nav pagaršots.