Lai kliedētu ilūziju par savas personības nozīmīgumu, kā arī nostiprinātu "žīde ar liele degune", kas valda pār pasauli, imidžu, atklāšu nelielu noslēpumu. Iedvesmu smēlos no čiepstētavā atrastā linka, kas ved uz gaudu rakstu par ļauno Swedbank.

Kāpēc navajadzētu savu vienīgo bakalaura darba kopiju turēt tikko nopirktā kompī, kāpēc nevajadzētu plānot 1000 km. pārbraucienu ar kaimiņa auto, kāpēc nevajadzētu doties uz ārzemēm bez kapeikas skaidras naudas - to es pat neiztirzāšu. Tā pat neiztirzāšu arī to, ka klienta konsultants, kurš gan reprezentē uzņēmuma seju, un šī seja tev kaut kādā brīdī var šķist ļoti nedraudzīga un intelekta neskarta, var izrādīties tava skolas laika drauga klasesbiedrene, kas tev tik ļoti toreiz patika. Tas takā ir/būtu/jābūt skaidrs. Taču kādēļ teksti iz sērijas "esmu bijis labs klients daudzu gadu garumā" ir tukša skaņa gan paskaidrošu. Ja, protams, to jau nevar nojaust tiekot līdz šai vietai. Atbilde ir - peļņa. Vakar kā reiz par peļņas pārvērtēto nozīmi sanāca pafilozofēt, un rezultātā tā vien sanāk, ka tā peļņa vairāk svarīga tām mazajām dvēselītēm, kas strādā dēļ bonusiem, nevis lielajam žīdam. Tātad peļņa. Tad nu lūk, tie labie klienti, kas nes uzņēmumam peļņu, ir korparatīvie klienti, un visu mūsu mazo dvēselīšu vieta visos statiskajos datos ir tā mazā svītriņa starp pārējiem stabiņiem, kas izslējušies pavisu ekrānu. Privātie klienti, gan ne visās jomās, ir vairāk tāds tirgus daļas rādītājs, kam beigās var izrādīties nav nekādas nozīmes. Un tu ar saviem tūkstots latiem, par simtu nemaz nerunāsim, vari dabūt standarta pakalpojumu. Patiesībā, cepienā par nodokļiem, situācija ir visai līdzīga. Tad nu tu, indivīds, lielās sāpes brīdī, esi vien statistikas rādītājs, nevis labais klients. Ja tevi īpaši atcerās, tad diezin vai tas liecina par kaut ko labu. Piemēram, santīma pārdzīšana no viena konta uz otru, un atpakaļ.

Sad, but true.