Pēc dažu pieprasījuma, mans viedoklis par šobrīd (vēl pagaidām) redzamo Poteramānijas filmu ir sekojošs - ir ok. Jā, filma ir izstiepta. Bet man kāreiz patika. Tāda neliela ziemeļeiropeiska piešprice, kur nenormāli ilgi rāda dabas skatus, vējā plīvojošus matus un neko neizsakošu mīmiku, pirms kāds atver muti. Tas lieliski piešķira to drūmo noti. Visādu mazo brīnumdetaļu, bez šaubām, ir palicis mazāk. Vairāk ir stāstījums par kaut kādu misiju, ko joprojām es nespēju saprast. Lūk tas man Poterseriālā ir neizprotams - kas, sasodīts, tajā briļainajā, kuru bērnībā sabraucis Opelis, ir tāds īpašs? Visi tik ah, un eh, bet nekādā jēgā, tik kaut ko ņemās ap briļļainā un džeka bez deguna (laikam Džeksons) personībām. Vai tik beigās nebūs: "I am you father Luk Harry!" Bet kas man visvairāk patīk, un ar katru sēriju arvien vairāk, ka pazudis tas bērnišķīgums, kas mani nenormāli kaitināja pirmajās daļās.

Jā, un vēl pēdējā sērijā tas blondais džeks šausmīgi izskatījās pēc Kostnera.