Ja esmu līdz šim sūdzējies par sliktu apgaismojumu, tad tagad saprotu - velti. Pie sevis esmu nozvērējies ar pašreizējo aparātu nekad nepārkāpt ISO-400 robežu, taču situācija bija tāda, ka vajadzēja izvēlēties starp kaut ko un galīgi neko. Rezultāts nav diez ko spīdošs, bet arī ne tik dramatisks kā biju bažījies fotografēšanas brīdī. Bija bildes ko atdot, un pat mazdrusciņ pašam palika.
Par cik esmu sapratis, ka dikti jau daudz es šeit rakstu par mūziku, tad nolēmu vairs tik ļoti nekrist savai frendlistei uz nerviem par šo tēmu, tāpēc turpmāk lielākie pārdzīvojumi un iespaidi migrēs pavisam uz citu vietu.
Šeit arīdzan ir izlasāmas plašākas pārdomas par vakar notikušo koncertu.