Skatos, ka atkal ir parādījies jautājums – kur tad vīrieši? Šoreiz laikam neironiski. Kas mani pārsteidz, ir tas, ka it kā jau skaidrs, kas tiem vīriešiem kaiš, un tomēr šajā svētajā sašutumā tiek apelēts pie tām pašām vīriešu jūtām, kas visdrīzāk ir arī tās problēmas cēlonis, ar kuras sekām te visi gaišie spēki mēģina cīnīties. Es saprotu, ka kara laikā līdzekļus neizvēlas, un ja nevar vienoties, iet meklēt vislielāko rungu, bet kaut kā tas man šķiet drusku liekulīgi, par efektivitāti nerunājot.

Un jā, godīgi sakot, man arī drusku jocīgi liekas tas mēģinājums Stambulas konvenciju novienkāršot līdz “sievietes cieš no vardarbības”. Ja mēs gribam izmest no diskusijas sociālos konstruktus, stereotipus, tradīcijas un citus sarežģītus jēdzienus, tikai lai padarītu šo diskusiju visiem saprotamu, es nebrīnos, ka konvencijas aizstāvji tiek sūtīti palasīt jau esošo krimināllikumu. Vai nu izskaidro dzimtes sociālo konstruktu, vai ej mājās. Ideāli, protams, ja par tik sarežģītiem dokumentiem nemaz nebūtu publiskā diskusija, un visi lēmumi tiktu pieņemti pareizo ministriju gaiteņos, ņemot vērā sabiedrības intereses, par kurām sabiedrība ne vienmēr vispār ir spējīga pati spriest. Šobrīd tas ir kļuvis par populistu tirgus objektu tieši tāpēc, ka katram ar pasi par to ir viedoklis.