Kamēr cilvēki turpina piestaigāt uz Praidu, lai pastāstītu citiem par to, kas ir vai nav grēks, zinātnieki apspriež hipotēzi par to, ka mūsu visums varētu atrasties kāda melnā cauruma iekšpusē. Tā ir teorētiskā fizika, bet tomēr fizika, un teorija nebalstās akurāt plikās fantāzijās. Visas fantāzijas par to, ka mūsu milzīgais visums varētu būt mikroskopiska daļiņa no kaut kā lielāka, varētu iegūt arī teorētisku pamatojumu. Praktiskas implikācijas, protams, tam nav nekādas. Mēs jau šobrīd pat teorētiski nevaram saskatīt, kur nu vēl sasniegt sava visuma horizontu, ka arī viss šis zinātniskais progress mūs joprojām nespēj atturēt no vēlmes dzīvot fantāzijā. Pat daudz triviālākās lietās mūsu priekšstati daudz vairāk ietekmē to, kādu pasauli mums izdodas izveidot, kā kaut kādi objektīvi vai izmērāmi fakti. Man šķiet nenormāli apbrīnojami tas, ka mūsu prāts spēj aptvert daudzus visuma noslēpumus, un vienlaicīgi būt izaicināts, kad ir jāsaliek kāda IKEA mēbele.