Izlasīju rakstu par nikotīnu, kas, protams, skāra veselu virkni demonizētu substanču, ieskaitot alkoholu. Ir vesela virkne stulbību un pretnostatījumu, kas man nāk prātā šajā sakarā.

Vienkāršākais no jautājumiem ir aizliegums veikt zinātniskus pētījumus. Es esmu gatavs nobērt veselu virkni vārdu, kas apzīmē šaurpierību, ja kāds uzskata, ka ir kaut kādi pētījumi, kurus vajadzētu aizliegt. Es nezuskatu, ka zinātne mūs apber tikai ar neapstrīdām patiesībām, bet diskusija par zinātnikso pētījumu rezultātiem vispār neuzliek nekādus pienākumus kaut ko atļaut vai aizliegt. Izņemot, protams, pēkšņu vajadzību iedziļināties. Bet arī vajadzība iedziļināties nav tik obligāta, kā morālā panika par to. Nav jau tā, ka visi smārfonu lietotāji ir labi informēti, kā strādā viņu salīdzinoši jaunais hi-end čips, kas ir viņu telefonā. Ja tu esi kādā amatā, kurā ir jāpieņem kādi lēmumi, piemēram, politiķis, tad tava nevēlēšanās iedziļināties savukārt jau varētu būt pat amorāla.

Nākamā lieta jau ir nedaudz tricky - substanču lietošana medicīniskos nolūkos. On the surface tas izklausās salīdzinoši vienkārši. Tai pat laikā nākas atgriezties pie pirmā punkta, ka arī zinātne nav atbrīvota no maldiem. Tas ir tas pirmais pretnostatījums, ka zinātnei ir visas pareizās atbildes, un viss nezinātniskais ir maldi. Un es te neiešu sazvērestības teorijās, ka mums nebūt jāuzticās ārstiem, zinātniekiem un institūcijām kopumā. Pieņemt, ka nav universālas patiesības, un lietas mainīsies, nav tas pats, ka neuzticēšanās. Bet tas ir viens no sabiedrības gļukiem, ka viens apgāzts zinātnisks fakts var kļūt par dzirksteli veselam sazvērestību teoriju ugunsgrēkam.

Un tagad saliekot šīs lietas kopā, ka cilvēkiem ir nosliece uz maldiem un self-harm, un ka zinātnei ne vienmēr ir taisība, vai reizēm institūcijas netiek līdzi domas un zināšanu progresam, sanāk tāds kā trolley problem. Es primāri gribētu sev, bet plašākā kontekstā arī citiem, brīvību izvēlēties tās lietas, kas padara manu dzīvi labāku. Ar "manu dzīvi" es domāju dzīvi, kas pielāgota man, nevis labāku dzīvi uz kāda cita rēķina. Bet šīs brīvības nozīmē arī to, ka būs mājdzemdētājas, antivakseri un citi dīvaiņi, ko mēs parasti uzskatām par sabiedrībā kaitīgiem, un gribam likt cietumā. Mēs gribam novērst tos nevainīgos upurus, ko nes šīs apšaubāmās prakses. Bet vai mēs spējam uzskaitīt, cik daudz nelaimīgas, tukšas vai zudušas dzīves rodas no šīs ierobežotās brīvības izvēlēties? Un pat ja mēs pieņemam, ka mēs izglābjam vairāk kā iznīcinām, vai skaits ir objektīvi labākais rādītājs?

Es laikam nebūšu tāds anarhists, lai apgalvotu, ka mums būtu jāatbrīvojas no visiem sabiedrības regulēšanas instrumentiem, lai gan es nesen uzzināju, ka es patiesībā esmu un vienmēr esmu bijis diezgan liels anarhists, mani tomēr ļoti kaitina tas mūsu pāķiskums sabiedriskās domas attīstībā. Šobrīd varbūt pat vairāk kā citas reizes, īpaši tāpēc, ka notiek kaut kāda histēriska ķeršanās pie "tradicionālām vērtībām", kas nu jau ne tikai vēlas ierobežot dažādas brīvības, bet pat atgriezt kaut kādas viduslaicīgas institūcijas, un neviens pat nav gatavs reflektēt par to, vai tā ķeršanās gadījumā nav reflekss, un vai šis brīvais kritiens mums visiem vispār ir bīstams.