Šmakovkas muzejs D-pilī bija savdabīga pieredze. Es biju gatavs nebraukt, bet apjautājos citiem nedzērājiem, vai viņiem ir interese. Tomēr braucām apskatīties. Tur es jutos mazliet kā citplanētietis, kas uz to visu "no grauda līdz dzērienam" vēro ar antropoloģisku interesi. Man nav sveša visa tā aršana, pļaušana, novākšana un citi lauku darbi ar bērīti, es to visu esmu darījis teju turpat ap stūri, bet tam seko kolektīvā ražas patērēšanas kultūra, un tur es nesaslēdzos. Kas, protams, nav nekāds pārsteigums. Un protams tur bija "tantes", kas degustēja šmakovku, un smējās, ka nekad nav par agru dzert šmakovku. Tantes visdrīzāk bija manā vecumā, bet tomēr tās bija tantes.

Bet ir viena cita šmakovka related vieta tajā reģionā, kas bildēs izskatījās iespaidīg. Es labprāt tur aizbrauktu pasēdēt ādas dīvānos, un varbūt pat nogaršotu kādu spirtoto dzērienu.