| Pirms gadiem, teiksim, astoņiem manā virzienā ielidoja uzbrauciens, ka es cibā esmu sācis rakstīt par filmām. Šo es atcerējos, jo parunājos Bluesky ar cilvēku, ar kuru es neesmu komunicējis tos pašus gadus astoņus, un saruna nonāca līdz "hipseri, kas katru gadu rada nevienam nevajadzīgus produktus". Tas "nevienam nevajadzīgais produkts" ir Latvijā tapušās filmas. Šodienas es uz to uzbraucienu (par rakstīšanu cibā, ne hipsteriem) varētu atbildēt: "Yeah, bitch, jo man vairs nav jāskatās Marvel filmas, un man tagad ir ko teikt." Daži zina, ka šī trauma ir tik dziļa, ka mani ir grūti piespiest noskatīties kādu Marvel filmu, un šī iemesla dēļ es tikai pēdējā gada laikā esmu noskatījies Dune un Blade Runner. Es esmu izaudzis par diezgan lielu snobu šo pēdējo astoņu gadu laikā, bet varu secināt, ka filmas man ir patikušas vienmēr, un tā vienmēr ir bijusi daļa no manas personības. Es pirms dažām dienām significan other parādīju "Pump Up The Volume", kas ir mana pusaudžu laika favorītā filma, kas ne tikai joprojām ir laba, un dod iespēju mani drusku labāk iepazīt, bet es arī zināju, kāda ir šīs nosacīti marginālās filmas nozīme vienā konkrētā kontekstā. Tā ka nav tā, ka es mīlestību pret kino atklāju sevī negaidīti un nosacīti nesen. |