Joks par to, ka izaicinājumu izvēlēties šodien fimu varētu atrisināt ar "Mērnieku laikiem", lika aizdomāties par to, cik liela nozīmē mūsdienās ir stāstiem, ko ir pieņemts uzskatīt par kanonu. Es arī iztēlojos, kā viss zemāk rakstītais stereotipiskā literatūras skolotājā varētu izraisīt automātisku sašutumu.

No vienas puses es saprotu ideju, ka skolā mēs iepazīstamies ar literatūras klasiku, lai saprastu to, kā mēs no punka "A" nonācām līdz punktam "B". No otras puses tādi pizģuki kā es neko no šī visa neiemācījās. Bet ja atmetam formu, evolūciju un laikmeta garu, es īsti neatceros, ka "Mērnieku laikos" būtu kāds dziļš saturs, kas būtu relevants mūsdienām. Nav gluži "Noziegums un sods". Un ar mūsdienām es nodeomāju to, ka mēs vairs nebraucam zirga pajūgā, un neēdam sklandrausi, bet gan to, ka mēs esam ekspozēti tik daudz dažādiem stāstiem un perspektīvām, ka daudzi tīņi mūsdienās pasauli saprot labāk, kā cilvēki mūža norietā pirms simts gadiem. Un es nesaku, ka viss saturs šodien ir kvalitatīvs, bet viņa ir tik daudz, un no tā ir teju vai neiespējami izvairīties. Par piekļuvi milzīgam pasaules stāstu katalogam visdažādākos abstrakcijas līmeņos nemaz nerunāsim. Bērns mūsdienās var pat safanoties par jebkuru reliģinu no budismam līdz islāmam, nevis būt ekspozēts vienīgajai pieejamai reliģijai, jo tiek paņemts līdzi uz dievkalpojumu. Un šķiet mazliet jocīgi šinī pārbagātībā divdesmito reizi malt uz rinķi šo veco melodiju, un birdināt aizkustinājuma asaras. Un viens ir "Mērnieku laiki", bet tas latviešu fetišs uz ciešanām un lekšanu Daugavā - vienlaicīgi irgojamies par to, vienlaicīgi glorificējam.

Ja mani kādreiz nošaus par dzimtenes nodevību, tas nebūs par lojalitāti pret ienaidnieku, lai gan humanitāras vērtības pārāk daudzu tautiešu acīs jau ir ienaidnieks, bet drīzāk par to, ka es nepietiekami mīlu Raini un Purvīti.