Parunāsim par ideāliem.

Eksistē tāds viedoklis, ka ideālisti ir skaļi un agresīvi, ar reliģisku fanātismu seko sevis uzstādītiem ideāliem, nav gatavi pieņemt neko citu kā tikai sevis uzburtu utopiju, un viņu ideālu propaganda ir represīva pret apkārtējiem. Pretstatā šim ir reālisti, kas ir apveltīti ar milzu iecietību, ir spējīgi paskatīties uz lietām objektīvi, un spēj atrast kompromisu. Tie būs tie īstie cilvēki, kas spēs panākt to, ka daži no mūsu gaišajiem mērķiem tiks sasniegti.

Viena no šādām ideālistu grupām, piemēram, ir vegāni, un es sevi identificēju ar šo grupu. Un realitāte ir tāda, ka es dzīvoju kopā ar veģetārieti. Es reizēm apzināti vai neapzināti apēdu kādu saldumu, kas nav vegānisks, un nekrītu par to izmisumā, bet mājās joprojām ir nodalījums starp vegāniskām un nevegāniskām lietām. Es neesmu pārtraucis draudzību ne ar vienu cilvēku, ka uzturā lietotu gaļu. Es apmeklēju veikalus un kafejnīcas, kas tirgo nevegāniskas lietas. Visas sociālās struktūras man signalizē to, ka ar mani kaut kas ir nepareizi, un tomēr es esmu diezgan integrēts sabiedrības loceklis ar savām specifiskajām vajadzībām un preferencēm.

Es neesmu studējis ētiku, tāpēc lietoju šo terminu tīri utalitāri. Daudzās organizācijās ir ētikas komisijas. Ir ārstu ētikas komisija, kas mēdz vērtēt, vai konkrētā ārsta homeopāta darbībās nav saskatāms kaut kas problemātisks, ir Latvijas žurnālistu asociācija, kas vērtē dažādu mediju rīcību atbilstoši kaut kādai abstraktai mediju atbildībai, pat reklāmas industrijai teorētiski ir sava ētika, par politiķiem nemaz nerunājot. Ētikai nav likuma spēka, kas mēģina aprakstīt konkrētas sekas kādai konkrētai rīcībai, bet tai noteikti ir kaut kāda funkcija. Pat ja Hipokratiskais zvērests pilnīgi neko nepasaka par konkrētā ārsta kvalifikācijām, es domāju, ka vairums no mums negribētu doties pie tāda ārsta, kas atteicies to nodot. Tā ir tā postulētā latiņa, kas mums neko nepasaka par katru konkrēto gadījumu, bet toties palīdz atsijāt tos elementus, kas nepārprotami to nespēj pārvarēt. Tā latiņa, protams, ir diezgan individuāla. Bet tanī brīdī, kad mēs skaidri postulējam, ka šis idēls mums vairs nav svarīgs, mēs nolaižam to latiņu, un ļaujam ieplūst daudz lielākam skaitam problemātisku gadījumu, kurus mēs gribētu nepieļaut.

Ar šo es visu gribēju teikt, ka ideālisms nav slimība, ar kuru sirgst aprobežoti cilvēki, bet gan mērķis un orientieris, uz kuru mēs katrs varam tiekties, un kurš nepastāv tīrā formā, ņemot vērā faktisko realitāti. Ļoti daudzi "told you so" reālisti savu nihilismu jauc ar viedumu. Manuprāt mērķis ir apzināta dzīvošana, kurā tu nevairies uzzināt un saprast savas rīcības sekas. Ir svarīgi arī saprast, ka tu pats nemaz nespēj dzīvot atbilstoši sevis uzstādītiem ideāliem, bet tas nenozīmē to, ka paši ideāli būtu jāizmet. Vienā vai otrā veidā tu neizbēgami būsi atbalstījis cilvēku vai dzīvnieku ciešanas, nāvi, vai vides sagraušanu, bet tu vismaz nenodarbojies ar noliegumu vai absurdu savas rīcības racionalizēšanu, bet mēģini darīt labāko savu iespēju robežās.