bļaušanā uz bērniem reizēm nostrādā tas impulss, kur tu, cilvēks, esi nopisies ar visa menedžēšanu un ņemšanos, kamēr VIŅI (parasti ne jau tikai viens pats bērns) dabū visu, ko grib, ar to, ka bļauj un izpildās kā pilnīgi kretīni, kamēr tev, redz, jāuzvedas perfekti un tu tik un tā nedabū to, ko grib

protams, ka pēc tam tu sev riebies, un domā BĻE UN KĀPĒC VIŅI SEV NERIEBJAS KRETĪNI TĀDI

un kaut kā tā tas notiek

(bļauju uz bērniem ļoti reti, vienmēr pēc tam atvainojos, uzskatu to par daļu no debīlās audzināšanas iz sērijas "tā kā nevaru būt perfekta māte, vismaz parādīšu, kas jādara, ne neesi perfekts")