| Arvien biežāk sastopos ar vilšanos par kādu no cilvēkiem, kas iepriekš man licies ok. Varbūt tas kaut kā izriet no cilvēku paviršas pazīšanas, un tad kaut kādas viņu personības šķautnes un pārliecības atklājas tikai ar laiku. Bet varbūt mēs vienkārši dzīvojam tādos laikos, kad apkārt notiek iespaidīgs daudzums grandiozu sūdu, un visiem par šiem notikumiem ir kaut kādi apdāvināti viedokļi. No vienas puses sāpe ir par to, ka būs grūti uzbūvēt gaišo nākotni, ja pat jēdzīgie cilvēki izrādās draņķīgi vairākos veidos. No citas puses it kā jau nav svarīgi, kas galvā darās cilvēkiem, ar kuriem tu tāpat aktīvi neuzturi kontaktu, bet tad no vēl vienas puses viņi ir draugi kaut kādiem citiem sakarīgiem cilvēkiem. Un ko tev darīt, ja tu nonāc kontaktā ar šādu cilvēku pastarpināti? Apspriest to, cik garšīga ir šī tēja, un ignorēt faktu, ka kāds viņa teiks bija pilnīgs vājprāts? |
Man ir drusku līdzīgi un es pirms tās pludmales nolēmu vienkārši neuzturēt īpaši kontaktu ar tiem kopīgajiem, jo jūtu, ka veidojas aizvainojums un, ka ar laiku tas nāk/nāks virsū pār tiem, kuri vienkārši normāli cilvēki un ar kādu draudzējas.